AIVA PENIŅBERGA no Ventspils šogad kļuvusi par Bauskas rajona iedzīvotāju.
AIVA PENIŅBERGA no Ventspils šogad kļuvusi par Bauskas rajona iedzīvotāju. Viņa ir Kalna svētību kopienas vadītāja. Kristīgā kopiena, kas atrodas Dāviņu pagasta Bruknas muižā, realizē no atkarībām sirgstošu cilvēku rehabilitācijas programmu.
Aiva, kurai ir 29 gadi, ieguvusi pārtikas tehnoloģes profesiju, taču nevienu dienu šajā nozarē nav strādājusi. Jaunā sieviete rod piepildījumu kalpošanā, palīdzot vājiem un neaizsargātiem. Lai pārliecinātos par savas izvēles nemaldīgumu un papildinātu darba prasmes, pusgadu Aiva dzīvoja Tižerī kristīgajā kopienā netālu no Parīzes.
Manuprāt, organizēt sadzīvi kopienā, kur uzturas izmisuši, atkarību nomocīti cilvēki, ir bezgala sarežģīti.
– Bruknu esmu iepazinusi jau agrāk, jo regulāri no Talsiem braucu uz šejieni strādāt. Mana mamma un brālis dzīvo Ventspilī, bet es vairākus gadus biju Talsu katoļu draudzes priestera Andreja Mediņa sekretāre. Esmu šīs draudzes locekle. Kalna svētību kopienā nestrādāju viena pati, man ir vairāki uzticami palīgi. Mans uzdevums ir sadzīves jautājumu risināšana, bet kopienas direktore Nora Skāre nodarbojas ar stratēģiju, izstrādājot projektus. Nesen saņēmām ziņu, ka Karalienes Juliānas fonds (Nīderlande) ir atbalstījis mūsu projektu un piešķīris finansējumu centrālapkures ierīkošanai muižas ēkā.
Pašlaik Bruknā uzturas 15 cilvēku vecumā no 15 līdz 40 gadiem. Neviens no viņiem uz šejieni nav atvests ar varu. Tā ir brīva izvēle, saistīta ar nepieciešamību mainīt savu dzīvi un kļūt par sabiedrības pilntiesīgu locekli. Kopiena ir kā krustceles starp pagātni un nākotnes nodomiem. Neviens šeit nedzīvo gadiem ilgi. No kopienas jebkurā brīdī var aiziet, ja šāds rehabilitācijas veids neapmierina. Neuzskatu, ka strādāt Bruknā ir sarežģīti, jo darba organizācijas metodes visur ir līdzīgas. Kopiena neatšķiras no citas mikrovides, kur arī ir gan veseli, gan dažādu problēmu novārdzināti cilvēki.
Zinu, ka Bruknā valda stingrs režīms, diezgan dzelžaina dienas kārtība, kurā nav vietas laiskumam un nelāgām domām.
– Lūgšanas un fizisks darbs ir rehabilitācijas programmas pamats. Kopiena nav SIA vai valsts finansēta iestāde, tās funkcionēšanas visi procesi ir jānodrošina pašiem. Protams, mums daudz palīdz individuālie sponsori, bet neviens kopienas darbinieks, ieskaitot mani, nesaņem algu. Katru dienu pie brokastu galda nolemjam, kas ir jāizdara saimniecībā. Vieni dodas uz kūti, citi – uz dārzu, pļavām vai mežu. Kopienā valda ģimenes modelis – lai dzīvotu, katram ir jāstrādā, un netiek apspriests, vai gribas to darīt. Vakariņu laikā analizējam aizvadītās dienas notikumus, pārrunājam, kas ir iepriecinājis, kas apbēdinājis.
Diendienā strādāju kopā ar visiem, nevis komandēju un uzraugu. Es organizēju sadzīvi, bet kopienas kapelāns Andrejs Mediņš veic garīgo aprūpi, ar katru iedzīvotāju individuāli pārrunājot viņa problēmu.
Aiva, pastāstiet, kā jūs nokļuvāt Tižerī kopienā!
– Pērn piedalījos kristīgo jauniešu festivālā Francijā un iepazinos ar kopienu sistēmas “Chemin neuf” (“Jaunais ceļš”) vadītājiem. Tā ir Eiropā labi pazīstama ekumeniska kopienu apvienība, kur uzturas ģimenes, cilvēki, kuri devuši celibāta solījumu, un jaunieši. Tižerī ir viena no “Chemin neuf” struktūrām. Pretendentiem ir diezgan stingra atlase. Ārzemniekiem, piemēram, ir nepieciešamas franču valodas pamatzināšanas, kas kopienā tiek nostiprinātas obligātos triju mēnešu kursos.
Man par labu nāca iepriekšēja darba pieredze Kalna svētību kopienā un fakts, ka franču valodu biju sākusi apgūt jau Latvijā. Uz Tižerī devos kopā ar Agitu Rozentāli. Viņa Rīgā strādā algotu darbu, bet Bruknā darbojas kā brīvprātīgā palīdze. Franči izvairās runāt angliski, tāpēc sākumā man bija ļoti grūti, bet pēc trim mēnešiem jau diezgan brīvi pārvaldīju franču sarunvalodu.
Vai varat nosaukt Tižerī un Kalna svētību kopienas galvenās atšķirības?
– Darbības pamatprincipi ir ļoti līdzīgi, bet strādāt tur ir daudz vieglāk. Viss jau ir gatavs, nostabilizēts gadu desmitos – lieliski apsaimniekoti nekustamie īpašumi, perfekta darba organizācija, regulas, dienas kārtība. Arī Tižerī kopienā iedzīvotājiem ir jāstrādā, bet ne jau kūtī vai dārzā, lai nodrošinātu sev iztiku. Parka uzturēšana vai telpu kosmētiskais remonts ir patīkamas, nenogurdinošas nodarbes. Daudzi kopienas iedzīvotāji strādā algotu darbu apkaimes iestādēs un uzņēmumos, bet viņu ienākumi nokļūst kopīgā kasē.
Francijā cilvēki uzturas kopienās, lai sakārtotu domas un sasniegtu garīgas izaugsmes noteiktu pakāpi, nododot sevi kalpošanai Dievam. Tie nav bezpajumtnieki vai no sabiedrības izolēti indivīdi. Toties Kalna svētību kopiena dažiem ir vienīgais patvērums, jo viņiem nav ne iztikas līdzekļu, ne jumta virs galvas, bet sociālie dienesti šīs problēmas nespēj atrisināt. Francijā tādu situāciju būtu grūti iedomāties.
Tižerī jūs bijāt iedzīvotāja, nevis kopienas vadītāja no Latvijas, kura ieradusies papildināt pieredzi.
– Taisnība. Man bez ierunām bija jāpakļaujas visiem noteikumiem. Tižerī katram jaunienācējam tiek norīkots garīgais vadītājs, ar kuru ik pēc desmit dienām vaļsirdīgi jādalās domās. Mans padomdevējs bija kopienas franču valodas skolas pārzinis. Sarunās ar viņu ilgi nevarēju atvērties. Traucēja nepietiekamā valodas prasme un fakts, ka man jābūt atklātai pret pilnīgi svešu cilvēku. Jutos ārkārtīgi atvieglota, kad izdevās pārvarēt psiholoģisko barjeru. Pieredzi ieguvu, ļoti uzmanīgi vērojot vidi un attiecības, ieklausoties citos cilvēkos, vērtējot un analizējot.
Tagad sāku uztraukties, ka aizmirsīšu franču valodu, jo Bruknā man nav neviena sarunu biedra. Valoda ir jālieto, nevis jāmācās gramatikas vingrinājumi.
Jūs esat tik vitāla un dzīvespriecīga. Nemaz neatgādināt cilvēku, kurš dzīvo un strādā noslēgtā vidē.
– Nu kā var Bruknu uzskatīt par noslēgtu vidi! Es neesmu askēte un nevēlos norobežoties no pasaules – gluži pretēji! Man ir viss, kas nepieciešams – iemīļots darbs, gandarījums par paveikto, kontakti ar visdažādākajiem cilvēkiem no “ārpasaules”, vaļasprieks – ziedu kārtošana. Katram cilvēkam piemīt apslēpts talants. Es no rīta izeju mūsu puķu dārzā, plūcu ziedus un kārtoju vāzēs, lai telpas kļūtu mājīgākas, jo, dzīvojot skaistā un estētiskā vidē, katrs cilvēks neviļus grib kļūt labāks.
