Vairāku kārtu pakāpieni, līkumaini, vāri apgaismoti gaiteņi ved arvien dziļāk pazemē. Aizkrīt smagie dzelzs vārti, šķiet, noskrab atslēgas, attālinās smagi soļi, nodziest skopā gaisma.
Vairāku kārtu pakāpieni, līkumaini, vāri apgaismoti gaiteņi ved arvien dziļāk pazemē. Aizkrīt smagie dzelzs vārti, šķiet, noskrab atslēgas, attālinās smagi soļi, nodziest skopā gaisma.
Un sākas “Teātra TT” izrāde “Pieskaries baltajam lācim” Latvijas Okupācijas muzeja pagrabtelpā. Jutoņa, kāda varētu būt cietuma kamerā – piesmacis, drēgns gaiss, cieti soli. Uz tiem noliktas salocītas segas. Tās, ja metīsies par aukstu.
Sistēmai nav skaidrojuma
Aizkadrā ieskanas saksofons, kas izrādes laikā te smiesies un raudās, te sāpēs kauks. Gandrīz divas stundas Ilzes Lejiņas izvilinātās mūzikas skaņas būs kopā ar skatītājiem, aktieriem un viņu varoņiem ar skaistiem latviskiem vārdiem: Teiksma – Lelde Kalēja, Elza – Laila Kirmuška un Gunārs – Gundars Āboliņš. Skatuves nav. Esam cits citam blakus un jūtam, kā viss, kas skatāms un dzirdams muzeja izstāžu zālēs virspusē, atdzīvojas un pāriet citā realitātē – mākslas spēkā.
Elza un Gunārs ir, nē, varētu būt laimīgi cilvēki. Viņu mīlestības stāstam liktenis atvēlējis vēstures nogriezni pagājušā gadsimta vidū. Viņus varētu saukt arī citos vārdos, viņi ir upuru simboli, kuros koncentrēts viss komunistisko noziegumu spektrs. Luga saprotamāka ir Latvijas vēsturi zinošiem un tiem, kuri paši bijuši izsūtīti vai padomju nometnēs ieslodzīti. “Pienāks laiks, un asaras, ko viņi tagad dažbrīd norauš no vaiga, apdedzinās kādu sirdi,” 2003. gada 14. jūnija “Dienā” raksta Anda Līce.
Latviskā naivumā
Gunārs ir pārņemts ar sapni par savu lidmašīnas modeli tik ļoti, ka braucienu lopu vagonā 1941. gada 14. jūnijā uz plašo Krieviju uztver kā ilgu piepildījumu. Latviskā naivuma iemiesojums. Tikai skarbā īstenība beidzot jauneklim atver acis, bet tas nāk reizē ar garīgu sabrukumu. No mīļotā cilvēka šķirta, ešelona uzraugu sarkanarmiešu izvarota, polārā aukstuma un bada nomocīta, arī Elza zaudē prātu.
Ar bērniņu uz rokām Elza “labprātīgi” dodas ceļā uz Sibīriju otrreiz. Turpat blakus klab vagona riteņi, kurā otrajā “reisā” brauc Gunārs, lai Vorkutā, Noriļskā vai Magadanā atskaitītu gadus. Tur, mūžīgajā sasalumā, cilvēks nenoveco, tur vienā gadā ieskaita divus un izģindušie stāvi kustas līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Tur pēc piecām bada dienām Teiksma pārēdusies ar… puskukulīti melna “ķieģelīša”.
Aktieri uzdzen skudriņas
Nemīlīgā pagraba telpa, aptuveni 30 cilvēku skatītāju vietu varētu vedināt aktierus uz “atvieglotu spēli”. Taču tas nenotiek. Viņu tēlojums ar realitātes skaudruma izjūtu uzdzen skudriņas. Mana blakussēdētāja Inta, novilkdama žaketi, saka: “Man ir karsti!” Ik vārds, žests un skaņa uzplēš atmiņas, un acis kļūst valgas.
Leldes Kalējas Teiksma izrādē ir gan teicēja un situāciju skaidrotāja, gan arī pratinātāja, kad uz Sibīriju sūtāms jauns papildinājums. Aktrises pēkšņā pārvēršanās par bezjūtu radījumu ar žulganām acīm liek nodrebēt.
Par bezpersoniskām būtnēm kļuvuši ieslodzītie. Satuntuļojušies lupatās ar beznosaukuma vīkšķiem kājās viņi pārvietojas kā rēgi pa atļauto trajektoriju. Solis pa labi, solis pa kreisi – šaus! Šie un citi brīdinājumi kā skaitāmpantiņi iedzīti smadzenēs. Sals, beztiesiskums, bads, polārās naktis pamazām gaisina cerības, jauc mirušo rēķinus. Un tomēr viss nav izdzisis, kāda ticības oglīte vēl gail. Traģiskā mīlas stāsta izskaņa, kad pēc divdesmit gadiem Elza un Gunārs, Vorkutā viens otru atpazinuši, aiziet un paliek baltajā polārajā naktī, atstāj gaismas staru. Nāve ne tikai šķir, bet arī vieno.
Viens no mūsu izcilākajiem režisoriem Alvis Hermanis pēc lugas noskatīšanās internetā rakstījis: “Okupācijas muzejā redzēju pilnīgi ekselentu izrādi. Tas, kam es nespēju pretoties. Zālē puse publikas bija sirmām galvām. No tā laika. Tāpēc tur viss bija pa īstam (..). Tur noblefot nevar. Baigi reti teātrī ir sajūta, ka nevis par mākslu ir runa, bet par būtību. Kaut arī ar mākslu tur viss bija kārtībā.”
“Pieskaries baltajam lācim” pirmizrāde notikusi 2003. gada 14. maijā. Tuvākajā laikā lugu varēs noskatīties 17. oktobrī plkst. 18. Politiski represētajiem ieeja bez maksas.
