Rudens lapu krāšņums daudzu ikdienu dara jaukāku un priecīgāku. Īpašas šķiet koku čaukstošās lapas zem kājām.
Rudens lapu krāšņums daudzu ikdienu dara jaukāku un priecīgāku. Īpašas šķiet koku čaukstošās lapas zem kājām. Taču šim skaistumam ir arī negatīvā puse – tās ir jāsavāc. Par šo nodarbi man lika aizdomāties kādas lasītājas zvans uz redakciju. Viņa pauda neapmierinātību par sētnieces darbu. Tikko svīst gaismiņa, sētniece pagalmā jau grabina liekšķeri un rosās ar slotu. Un pilsētniecei pie vaļēja loga viss rīta miegs vējā.
Situācija nav viennozīmīga – miegam katra stundiņa ir svarīga, un arī sētniecei darbu ir tik daudz, ka jāsāk rosīties agri. Atcerējos pilsētas svētkus septembra sākumā, kuros tika godināti seši labākie Bauskas sētnieki. Plašas publikas priekšā viņus aicināja uz skatuves, pasniedza ziedus, Atzinības rakstu. Pāris dienu pēc svētkiem mani uz ielas uzrunāja viena no suminātajām sētniecēm. Pēc sarunas sapratu, ka svētku prieks pārvērties par apgrūtinājumu. “Tagad daudzi uzskata, ka mēs, sētnieki, svētkos tikām gan uz skatuves sveikti, gan saņēmām naudas prēmijas. Man svētku dienā bija pavisam šķērmi ap dūšu. Zināju, ka mani sveiks, taču makā ietaupījumu gandrīz nekādu. Svētkos staigāju pa Rātslaukumu, nopirkt neko nevarēju. Kad pasniedza puķes un koka rāmītī ieliktu lapiņu, dūša pavisam apskrējās. Neiedeva pat pāris latu kafijas tasei un kūkai,” stāsta sētniece.
Viņa nenoliedz – ir gandarījums un prieks par labo novērtējumu, taču pilsē tā sētnieki joprojām no dar ba devēju puses jūtas aizmirsti. Darbs ir grūts, apkopjamās teritorijas – prāvas, bet alga ir minimālā. Arī darbi dažādi – jāpļauj, jāravē, jāslauka. Ziemā ir citi pienākumi. Sniega šķūrēšana ir fiziski smaga. Šķiet, pēdējos gados ziemas ir maigas un patīkamas. Taču sētniekiem raizes ir gan tad, kad sasnieg lielas kupenas, gan tad, kad ir silts un ietves apledo.
Vēl viena saruna ar citu sētnieci, kuru sarūgtina pilsētnieku nevīžība. “Cenšos saprast skolas bērnus, pēc viņiem jau visos laikos vairāk drazas un netīrumu paliek. Taču nekaunībā viņus dažbrīd pārspēj daudzdzīvokļu namu iemītnieki, īpaši augšējo stāvu. Kādu rītu patiešām raudāt gribējās. Kopš pussešiem biju slaucījusi ietvi, tad vēl pārstaigāju zālienu pie mājām, savācu papīrus, plastmasas maisiņus. Iegāju dzīvoklī stundiņu atpūsties, lai pēc tam sakoptu laukumu pie atkritumu konteineriem. Turpat, pie mājas sienas, zāliens bija pilns ar papīriem. Ne gluži izlietots tualetes papīrs, bet atkritumu spaiņa saturs no kāda augšējā stāva dzīvokļa lejā bija nogādāts pa logu.
Nezvanīju pie visām durvīm un neklaušināju vainīgo. Nogurumu pārvarot, visu atkal vācu un tīrīju. Un tad atcerējos Bauskas svētkus, kad maniem amata brāļiem pasniedza pateicības rakstus un ziedus. Vai to aplaudētāju vidū, kas tik priecīgi uzņēma apsveiktos, bija arī tie ļaudis, kuri, necienot manu darbu, piemēslo tikko sakoptu teritoriju?” sarunas noslēgumā vaicāja kāda Dārza ielas sētniece.
Varēju viņai vienīgi solīt, ka par šo gadījumu uzrakstīšu avīzē, cerot, – varbūt kāds padomās. Ja nu kādam sētnieka darbs šķiet viegla rīta pastaiga ar slotu un spainīti, var pamēģināt pats. Nebūs viegli un patīkami šādi pelnīt minimālo algu – 80 latus (uz papīra).
