Šoreiz stāsts par vienu no tā saucamajām netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm. Lai gan apgalvojums «netradicionāla nozare» ir tikai šī savdabīgā laika diktēta realitāte.
Šoreiz stāsts par vienu no tā saucamajām netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm. Lai gan apgalvojums “netradicionāla nozare” ir tikai šī savdabīgā laika diktēta realitāte.
Truškopība vēl nesen daudzās lauku sētās bija nozare, kas deva papildu ienākumus, arī nodrošināja ar augstvērtīgiem produktiem – gaļu un kažokādām.
Gatavojas izstādei
Tieši šāda bērnības atmiņu sildīta nodarbe – trusīšu barošana un mīļošana – ir galvenais motīvs, kāpēc ar truškopību nodarbojas Inese Salmiņa savā piemājas saimniecībā “Avoti” Gailīšu pagastā. Turklāt viņa stāsta, ka pašlaik truškopība nonākusi savdabīgos Eiropas Savienības neatzīšanas valgos. Pareizāk sakot, nozare nespēj “pavilkt” ES prasības. Tāpēc truškopji Latvijā apvienojušies dažādās organizācijās, lai, kopā darbojoties, gan attīstītu šo nozari, gan meklētu risinājumus daudzo augsto prasību ievērošanai. I. Salmiņa ir Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības truškopības nodaļas biedre. No mūsu rajona tajā iestājušies trīs biedri, divi reģistrējušies, bet biedrības pasākumos nav piedalījušies.
“Esot šajā biedrībā, varu savu teju 200 trušu saimi papildināt tikai ar augstvērtīgiem šķirnes eksemplāriem. Turklāt to apliecina oficiāli dokumenti, arī numuri, kas iespiesti ausīs visiem zvēriņiem. Biedrības biedriem ir vieglāk tikt pie lētākām vakcīnām, jo truši ir uzņēmīgi pret slimībām, tāpēc obligāti regulāri jāpotē,” stās ta I. Salmiņa. Biedrības aktīvisti pašlaik gatavo savu pirmo vērienīgāko pasākumu – novembra sākumā Rāmavas izstāžu kompleksā būs pirmā specializētā starptautiskā truškopības izstāde.
Jāveido sava kautuve
I. Salmiņa skaidro, ka par šo nozari projektus diemžēl nevar rakstīt, jo naudu to atbalstam ES fondi neparedz. Piemēram, pašlaik nav iespējams dabūt ES naudu modernas trušu fermas būvei. Striktās prasības paredz, ka saimniecībai, kura gadā realizē līdz 1000 trušu, nepieciešama sava kautuve – telpa, kas aprīkota ar ūdensvadu, saldētavu un citām sanitārām prasībām atbilstošām ierīcēm. Latvijā tādas ir trīs – Madonā, Lielvārdē un Ādažos. Līdz ar to trušu gaļu realizēt tirgos ir problemātiski, taču pieprasījums pēc tās aug. To pērk ēdināšanas uzņēmums “Lido”, daži galvaspilsētas lielveikali.
“Mūsu garaušus labprāt iegādātos arī citās Eiropas valstīs, taču tur pieprasa milzu apjomus, kādiem Latvijas truškopji vēl nav gatavi. Gaļu realizējam pašu patēriņam, toties tagad labi var pārdot ādas,” skaidro saimniece.
100 truši = 1 govs
“Vīrs mūsu saimniecībā audzē labību, tostarp auzas trušiem. Nepieciešamo kombinēto lopbarību pērkam “LRS Mūsa”. Pašu nokultās labības salmi noder pakaišiem, ir tehnika siena sagādāšanai. Ir izrēķināts, ka simt trušiem ziemai nepieciešams tikpat siena, cik vienai govij,” stāsta I. Salmiņa. Pūkaiņus saimniece baro vienreiz dienā, vakaros, kad atbrauc no pamatdarba Bauskā. Truši ir nakts dzīvnieki, tāpēc tieši vakaros, dienu pavadījuši guļot, viņi kļūst aktīvāki. Pašlaik saimniecībā I. Salmiņa uzmanību velta tikai divām šķirnēm: “Lielais gaišais sudrabotais” un “Vācu sudrabotais”. Savulaik gan iepazīti visādu krāsu un lielumu eksemplāri.
“Man truškopība ir vaļasprieks. Nevaru iedomāties, ko citu pēc darba Bauskā varētu darīt vakaros. Stundas divas katru dienu veltu garaušiem. Izstrādāts projekts, būvēsim jaunu novietni. Dzīvnieku skaitu esam iecerējuši nedaudz palielināt.
Manuprāt, daudzi, kuri pašlaik laukos gaužas par grūtu dzīvi, pāris desmit trušu jau nu varētu uzturēt,” padomu sniedz Inese Salmiņa Gailīšu pagas tā.
