Saulvedis Lazdāns, runājot par krāsām, lieto gastronomijas terminus: «Tās ir sulīgas, garšīgas, apetītlīgas.» Viņš ir gleznotājs amatieris, bijušais jelgavnieks, kurš dzimtajā Misā atgriezies pirms diviem gadiem.
Saulvedis Lazdāns, runājot par krāsām, lieto gastronomijas terminus: “Tās ir sulīgas, garšīgas, apetītlīgas.” Viņš ir gleznotājs amatieris, bijušais jelgavnieks, kurš dzimtajā Misā atgriezies pirms diviem gadiem.
Liktenīgais pavērsiens
Būdams 25 gadus vecs lokomotīves mašīnista palīgs, Saulvedis cieta smagā dzelzceļa katastrofā, kad Ventspilī saskrējās divi preču vilcieni. Par notikumu, kas mainīja visu dzīvi, Saulvedis tagad spēj runāt distancēti: “Sekas bija smagas. Dabūju “koka” kāju – protēzi. Esmu ļoti dzīvelīgs, jo pēc nepilna pusgada mani no slimnīcas izrakstīja. Toreiz es nedomāju filosofiskās kategorijās. Tikai vienu reizi asaras sakāpa acīs, aptverot, ka nevarēšu staigāt pa mežiem, vadīt vilcienu sastāvus, kas man ļoti, ļoti patika.”
Pēc avārijas 1982. gadā Saulvedim bijušajā darbavietā – Jelgavas dzelzceļa depo – piedāvāja strādāt par mākslinieku noformētāju. Viņa īpašo interesi par mākslu un spējas apkārtējie ievēroja jau toreiz.
“Kļuvu par lozungu drukmašīnu, jo visu laiku vajadzēja zīmēt partiju un valdību slavinošus plakātus un transparentus. Patiesībā darbs man riebās, tam nebija nekāda sakara ar mākslu, toties radās iespēja izmantot dažādas krāsas, papīrus un audeklus. Savulaik esmu mēģinājis gleznot pat ar grīdas krāsu. Kad mainījās vara, noformēšanas darbnīca izputēja, bet citā amatā Jelgavas depo nostrādāju vēl 20 gadu,” teic Saulvedis.
Iztēle un konkrētība
Pašlaik bijušais jelgavnieks dzīvo kopā ar vecākiem. Saulveža istaba ir kļuvusi par mākslinieka darbnīcu. Uz sekcijas atvāžamā galdiņa glabājas kārtīgi saliktas otas, krāsu tūbiņas, papīrs. Pie sienas eksponēti amatiera jaunākie darbi – akrila tehnikā gleznotas ainavas un lielformāta kompozīcija “Mežs”, kas tapusi, iedvesmojoties no gleznotājas Līgas Purmales līdzīga darba. Kāda ainava atgādina vecmeistara Rūdolfa Piņņa rokrakstu. Gan Purmale, gan Pinnis ir Saulveža Lazdāna autoritātes. Viņiem visiem daba ir radošu inspirāciju avots.
Savu stilu raksturo Saulvedis: “Es negleznoju konkrētas vietas, bet to izraisītus iespaidus apvienoju ar fantāziju. Konkrētība ir piezemēta, neļauj brīvi plūst asociācijām, bet šo trūkumu es novēršu ar iztēli. Man patīk viegla, saulaina tonalitāte. Es ļoti daudz domāju, kā ar krāsām panākt gaismas efektu. Esmu izmēģinājis visas iespējamās krāsas un atklājis, ka neviena nav labāka par akrilu. Tas, atšķirībā no eļļas, ļoti ātri nožūst, ļauj spēlēties ar dažādām faktūrām. Gleznot neviens mani nav mācījis, visu daru intuitīvi. Diemžēl neesmu zīmētājs. Šo prasmi gan derētu apgūt.”
Amatierim ir bieza mape ar latviešu mūsdienu gleznotāju darbu reprodukcijām. Tās kopā ar recenzijām un aprakstiem viņš izgriež no žurnāla “Mājas Viesis”, lai rūpīgi iedziļinātos katra autora manierē. “Varbūt ir labi, ka man nav datora ar interneta pieslēgumu. Tad es aizrautos ar muzeju un galeriju kolekciju pētīšanu, atskārstu, ka mākslā viss jau ir sasniegts, un pašam vairs nebūtu stimula radoši izpausties,” spriež Saulvedis.
Atrod labu sabiedrību
Viņš tomēr sevi neuzskata par askētisku vientuļnieku, kuram nav vajadzīga sabiedrība. Jau otro gadu amatieris darbojas Misas tautas nama un bibliotēkas vizuālās mākslas studijā “Laimiņas”, ko vada skolotāja Laima Oborūne.
Saulvedis motivē izvēli: “Nodarbības apmeklēju tādēļ, ka Laima prot radīt īsto noskaņu un “elektrību”. Viņa ierodas, un pēkšņi viss notiek, cilvēki atraisās. Tam arī vajadzīgs talants. Studijā izveidojusies jauka kompānija, kurā ir vairākas dāmas un es. Nevienam neskādē iemācīties ko jaunu, jo skolotāja cenšas iepazīstināt ar neparastām mākslas tehnikām un paņēmieniem. Kad dāmas no zeķbiksēm gatavo smalkas puķītes, es nepiedalos, bet vēroju. Katram ir savas prioritātes, domāšana un stils.
