Kantrimūzikas grupa «Klaidonis» šovasar nokļuvusi dziesmu aptauju virsotnēs.
Kantrimūzikas grupa “Klaidonis” šovasar nokļuvusi dziesmu aptauju virsotnēs. Tās izpildītā dziesma “Mazā dvēselīte” “Latvijas Šlāgeraptaujā 2005” ieguva pirmo vietu, pašlaik topu augšpusē klausītāji iebalsojuši jaunu “Klaidoņa” kompozīciju “Tēva tēvs”. Šīs nedēļas beigās baušķeniekiem būs iespēja Tautas nama ballītē vadīt laiku mūziķu sabiedrībā, bet jau pēc nedēļas Rīgā, klubā “Četri balti krekli”, notiks grupas jaunā, jau otrā albuma “Tik ātri aizskrien laiks…” prezentācija.
Pirms pāris dienām kādā pievakarē devos uz Vecumniekiem, lai izrunātos ar tur mītošo pašu galveno “klaidoni” Māri Sloku.
Vai tiešām laiks skrien tik ātri, kā tu apgalvo sava jaunā albuma nosaukumā?
– Zini, jā. Es, tomēr būdams romantiķis, to izjūtu, īpaši tagad, rudenī. Laika straujais ritējums dažbrīd rada skumjas, kas noteikti arī jūtamas mūsu grupas jaunā albuma dziesmās. Bet gribu teikt, ka skumju pasaule taču ir laba. Turklāt nav jau visas dziesmas, ko “Klaidonis” izpilda, tik ļoti sērīgas.
Kas tad skan jaunajā albumā, ko klausītāju vērtējumam oficiāli nodosit pēc nedēļas, bet baušķenieki tajā ietvertās dziesmas varēs dzirdēt jau šīs sestdienas ballītē?
– Vienpadsmit kompozīcijas albumā ir manējās, divpadsmitajai ir cits autors. Šai dziesmai ir savs, neparasts tapšanas stāsts. Mūsu grupas pirmo albumu “Gaidot mājās” pilnīgi nejauši Rīgas lidostā, prombraucot no Lavijas, iegādājās kāds Dānijā populārs kantrimūziķis Pīters Borups. Disks viņu ieinteresēja, ar Latvijas Radio starpniecību mēs tikām uzmeklēti. ir sākusies sadarbība, kuras rezultāts ir šī viena Pītera komponētā dziesma “Kā rudenīgs lietus”, kurai es esmu latviešu teksta autors. Savukārt Pīters dažiem mūsu skaņdarbiem uzrakstījis tekstus angliski.
Jaunajā albumā esam sagādājuši vairākus pārsteigumus saviem klausītājiem. Tajā varēs dzirdēt 11 dažādu instrumentu, tostarp kantrimūzikā, manuprāt, līdz šim neizmantoto kokli, kuru spēlē mūsu meita Sintija. Izrādās – kokles skanējums melodijai piešķir īpašu nokrāsu.
Tā nu ir sanācis, ka šis ir arī sava veida Sloku ģimenes albums, jo bez manis un sievas Daces tajā artavu devušas meitas Sintija un Evija.
Jaunā albuma gaidīšana – tie vairāk ir gaidīšanas svētki vai arī satraukums?
– Ko nu vairs satraukties! Tas bija studijā, kad viss tapa, kad klausījāmies sagatavoto materiālu. Trīs reizes izlaidām visu cauri, nolēmām, ka vairs neko nelabosim. Nu viss izplatītāju, pēc tam klausītāju ziņā. Mūsu grupas darbības pamatprincips ir kvalitāte. Skan jau droši vien pārāk lepni, bet tā nu tas ir.
Varbūt šī tiekšanās pēc kvalitātes arī ir pēdējā gada panākumu pamatā?
– Duetā ar Daci dziedam jau ilgāku laiku, “Klaidonis” ir trīs gadus vecs. Bet panākumi pie mums tiešām atnākuši šogad. Par dziesmu “Mazā dvēselīte” varu pateikt, lūk, ko – mūzika radās pāris minūtēs. Atšķīru grāmatu, izlasīju Māras Zālītes dzejoli un pēkšņi sapratu, tas ir īstais. Ir ļoti grūti atrast dziesmām piemērotus tekstus, tāpēc arī daudzi komponisti vārdus raksta paši. Mūsdienu dzeja – tā neskan šlāgeros un kantridziesmās. Savukārt mūsu romantisko klasiķu – piemēram, Austras Skujiņas vai Čaka – lirikai, manuprāt, pievērsušies daudz komponistu.
“Mazā dvēselīte” man radījusi virkni patīkamu emociju. Festivāla koncertā Ventspilī publika to dziedāja līdzi, kājās stāvot. Man šķiet, šīs dziesmas veiksmes atslēga ir mūzika un Māras Zālītes sirsnīgais teksts. Nu arī par dziesmu “Tēva tēvs” klausītāji aptaujās balso – tātad viņiem patīk.
Vai šie telefona balsojumi vienmēr ir objektīvi?
– Sapratu tavu jautājumu. Jā, es zinu gadījumu, kad vienā no kārtējām televīzijas aptaujām uzvarēja dziesma, par kuru, kā vēlāk noskaidrojās, pati autore balsojusi simtām reižu. Tagad iekārtots tā, ka no viena telefona numura to nevar darīt vairāk par piecām reizēm. Protams, iespējams, ja ir daudz naudas, nopirkt sev menedžmentu. Speciālisti, kuri šo lietu prot, albumu iztirgos, reklāmu nodrošinās, kaut ko nopelnīt arī varbūt varēs. Bet publiku tādējādi var paķert vienu reizi, vairāk ne.
Mēs esam izvēlējušies citu ceļu – spēlēt “dzīvajā”, lai skan daudz instrumentu, lai mūsu priekšnesums ir baudāms katrā koncertā. Vairs jau neesam puikiņi, kuriem galvenais izsisties. Mēs spēlējam tā, lai darbs, ko darām, patiktu arī pašiem.
Ko klausītāji varēs no jums sagaidīt šīs nedēļas koncertā Bauskā?
– Pirms neilga laika spēlējām Suntažos. Lieliska publika, zālē valdīja priecīgs, līksms noskaņojums. Kad braucām mājās, bijām abpusēja gandarījuma pārņemti.
Bauskā, cik gadījies uzstāties, publika vienmēr bijusi tāda smagāka. Skatītāji uzreiz tā neatraisās, it kā gaida ko īpašu.
Tomēr varu teikt, ka pārsteigumu mūsu programmā netrūks. Piemēram, baušķenieki varēs dzirdēt Vīgantu Mureli. Viņš spēlēs ļoti grūti apgūstamu instrumentu – stīla ģitāru –, ko nereti tautā kļūdaini dēvē par havajiešu ģitāru.
Kā tu raksturotu šlāgermūziku, kāda bija tava iepazīšanās ar to?
– Manuprāt, šai mūzikai jābūt melodiskai, lai viegli varētu atcerēties un dziedāt līdzi. Vārdiem nepieciešama romantikas pieskaņa, taču nereti tieši šlāgeros tie mēdz būt pārāk sentimentāli, dažreiz pat pliekani. Tā ir problēma, kas raksturīga ne tikai latviešu muzikantiem.
Es šo mūziku iepazinu, klausoties “Čikāgas piecīšu” un Ilmāra Dzeņa dziesmas. “Čikāgas piecīšiem” skaņdarbu pamatā ir Amerikas kantrimūzika ar latviskiem tekstiem.
Atceros, kopā ar Daci savu pirmo kaseti ierakstījām ar šlāgeriem, visiem patika. Kad otro sagatavojām kantri stilā, tad neviens pat īsti negribēja to izdot. Kad tagad teicu, ka “Klaidonis” varētu ierakstīt šlāgeru albumu, izdevējs saka, lai tik komponējot kantridziesmas. Arī modes tendences nākas ņemt vērā. Kaut gan uzskatu, ka kantrimūzika ir krietni ilglaicīgāka par dažādām modes lietām.
Vai ar mūziku vien mūsdienās var izdzīvot?
– Ar “Klaidoni” ģimeni neuzturēsi. Taču mums ir viesu māja, protu arī celtniecības lietas. Varu atļauties lepni paziņot, ka mūzika – tas ir mans vaļasprieks! Tomēr gandrīz regulāras uzstāšanās nedēļas nogalēs var nosaukt arī par darbu. Esmu nedaudz egoistisks darbaholiķis, kurš katru vakaru kaut nedaudz, bet atrod laiku arī pamuzicēt.
Vai tu esi laimīgs?
– Tik skaļus vārdus negribētu teikt. Taču nenoliedzu, ka daru to, kas patīk. Un ne jau visiem cilvēkiem tas ir lemts.
Kā tad paliek ar tavām skumjām?
– Es dažreiz jūtos vecs. Vai tad par to nav jāskumst? Taču arī skumjam romantiķim ir savs skaistums. Ne tā?
