Senioru nodarbinātība arī pēc viņu došanās pensijā ir nozīmīgs instruments ekonomikas izaugsmes veicināšanai. Tādēļ biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība” (LSKA) uzskata, ka par gados vecāku cilvēku nodarbinātību nepieciešams diskutēt arī likumdevēja līmenī.
“Sabiedrības arvien straujākā novecošanās liecina, ka laiks, kad pensionāru ilgāka dalība darba tirgū kļūs par nepieciešamību, var pienāk ātrāk, kā domājam,” norāda LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja.
Lielākai daļai strādājošo pensionāru algots darbs ir finansiāla nepieciešamība, un viņiem ir svarīgs katrs cents. Ja domājam par to, kā motivēt cilvēkus arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas palikt darba tirgū, būtu vēlams piedāvāt tikai pēcpensijas vecuma grupas strādājošajiem specifiskus algas nodokļu atvieglojumus, saglabājot arī pensijas neapliekamo minimumu, norāda LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece.
“Pašreizējā situācijā strādājošiem pensionāriem ir iespēja pensionāra ar nodokļiem neapliekamo minimumu – 1000 eiro – sadalīt uz pusēm, kad pusi no šīs summas piemēro pensijai, otru pusi – algai. Ir arī iespēja to nedalīt, bet pilnā apmērā piemērot tikai pensijai. Lai arī 1000 eiro neapliekamais minimums kā strādājošiem, tā nestrādājošiem pensionāriem ir vērā ņemams atspaids, strādājošiem senioriem to būtu vēlams palielināt. Piemēram, Vācijā no nākamā gada plāno neaplikt ar nodokļiem strādājošo pensionāru ienākumus līdz 2000 eiro,” saka Lilita Kalnāja.
Savukārt LSKA struktūrvienības “Senioru saeima” priekšsēdētāja Barba Girgensone uzsver, ka ieguvumi no senioru nodarbināšanas ir saistīti ne vien ar to, ka cilvēki turpina strādāt arī tad, kad varētu doties pelnītā atpūtā, bet arī ar vairāku paaudžu mijiedarbību darba vidē.
“Seniori var būt prasmīgāki nekā jaunieši, un viņu prasmes var labāk atbilst uzņēmuma vajadzībām. Ne mazāk būtiski, ka gan uzņēmums, gan tā darbinieki gūst labumu no gados vecāku darbinieku zināšanu pārņemšanas, turklāt sinerģija, kas veidojas, sasaistot jauniešu un senioru prasmes, var palielināt uzņēmuma ražīgumu un inovācijas spējas,” saka Barba Girgensone. “LSKA vienmēr ir iestājusies par to, ka senioru dzīves pieredze un zināšanas ir vērtība, kuru nedrīkstam tā vienkārši “aizlaist vējā”.”
Tā saucamās “sudraba paaudzes” skaita pieaugums nav tikai Latvijas izaicinājums vien. Līdzīgi notiek visā pasaulē. Tādēļ LSKA ieskatā gan sabiedrības, gan arī valsts politikas līmenī beidzot ir jāspēj šos cilvēkus “ieraudzīt” un integrēt visās dzīves norisēs.
Statistika ir nepielūdzama. Senioru skaits ar katru gadu palielinās. Seniori 65 un vairāk gadu vecumā 2024. gadā veidoja 21,9% no visiem iedzīvotājiem un viņu īpatsvars, salīdzinājumā ar gadu iepriekš, bija pieaudzis par 0,5%. Savukārt bērnu skaita vecumā līdz 14 gadiem īpatsvars bija pazeminājies par 0,3%. Mirstībai pārsniedzot dzimstību iedzīvotāju skaits pērn samazinājās par 13,8 tūkstošiem. Šis ir ļoti nopietns brīdinājuma zvans.
LSKA uzskata, ka šie skaitļi ir dramatiski un, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un to ietekmi uz darba tirgu, arvien nopietnāk jādomā par senioru mūžizglītības iespējām, kuras būtu nostiprinātas arī ar likuma spēku, ilgtspējīgu senioru nodarbinātības politiku, kā arī veselības aprūpi.
