Sešas bēdīgas ziemas par kalendāra ierakstu «Bauskas novada čempionāts slēpošanā» bija skaidrs, ka to atcels. Šogad beidzot baltais sapnis piepildījās, un slēpošanas piekritēji tikās Vecsaules silā.
Pēdējo ierakstu par Bauskas novada čempionātu slēpošanā var atrast 2019. gadā. Pēc tam katru gadu tas bija ieplānots, bet kārtīgas ziemas nebija. Šī gada ziema piepildīja slēpošanas fanātiķu sapņus, un 24. janvārī gandrīz pussimts slēpotāju pulcējās Vecsaules silā.
Sacensības organizēja Bauskas novada Sporta un veselības nodaļas darbinieki Lauris Ziemiņš un Artūrs Dulbe, kas centās procesu aizvadīt pēc iespējas ātrāk, jo ārā bija gana auksts un bija jāpadomā arī par dalībnieku veselību. Ar visiem kopā bija Herberts Mucenieks, kurš pieskatīja slēpošanas trasi un mainīja konfigurāciju, kad tas bija nepieciešams.
Ar lielu sajūsmu sniegotajā trasē atgriezās iecavniece Anna Pakalna, kas bija ātrākā savā vecuma grupā. Ar milzīgu aizrautību pa trasi «lidoja» vecmeistari Jānis Kalniņš no Skaistkalnes un Bauskas airēšanas slaloma komandas vadītājs Egons Grāvītis. Viņš bija atvedis līdzi daudzus jauniešus, dažiem slēpoja līdzi trasē un deva padomus.
Aizrautība gan neliedza vecmeistariem sūdzēties par izbraukāto trasi un citām problēmām, reizē atzīstot, ka ideālas trases sagatavošana Vecsaules silā nav iespējama – tad būtu laikus pirms sacīkstēm jāsagatavo pamatne, kam vajadzīga speciāla tehnika. Profesionāli sagatavotu trasi nevar iegūt, braukājot pa meža stigām.
Dace Kalniņa no Brunavas jauniešu centra «Ērgļi» ļoti rūpīgi bija sagatavojusi sava pagasta komandu. Centrā slēpju nav, tāpēc Dacei nācās dot savus komplektus jaunajām dalībniecēm un sadarboties ar Griķu pamatskolu. Jaunajām dalībniecēm nebija viegli – Amanda Inka finišēja gana ātri, bet Rasai Navickai tā bija īsta izturības pārbaude. Pēc finiša gan meitene ātri bija atkal gatava sportot un kustēties.
Bija samērā daudz jauniešu, kas trenējušies iepriekš, un daži fanātiķi, kam slēpošana nav ierastais sporta veids ziemā, bet kuri vienmēr ir gatavi izmēģināt spēkus sacensībās. Visvairāk bija Kampusu un Čakšu ģimenes pārstāvju, kuri bija ieradušies gandrīz pilnā sastāvā. Vislabāk, šķiet, jutās Čakšu ģimenes četrkājainais pinkainais draugs, kam atradās tik daudz jaunu paziņu, kas viņu ar prieku paglaudīja un pabužināja. Arī laiks sunim bija labs, ja ir tāds kažoks.
Pēc finiša visi tikās ugunskura vietā, kur bija silts kakao vai tēja, desiņas un maizītes. Sacensību noslēgumā visi atzina, ka galvenais bija kopīga izkustēšanās, nevis medaļu krāsa vai izcīnītā vieta. Sporta nodaļas pārstāvji pasniedza pateicības balvu Herbertam Muceniekam par ieguldīto darbu.
