Pagājis gads, kopš Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) vadību pārņēma Ināra Bula. Viņa ir pirmā vadītāja, kas amatā nomainīja iestādes dibinātāju Juri Dambi. Šajā laikā NKMP Bulas vadībā uzsākusi funkciju auditu, mainījusi iestādes darbības akcentus, fokusējoties uz sadarbību un politikas veidošanu, lai parādītu kultūras mantojuma lielo pienesumu ekonomikā. Tomēr starp lielākajām problēmām ir kritiski zems darbinieku atalgojums – NKMP nespēj piesaistīt jaunus speciālistus, vakances paliek neaizpildītas, un iestāde, pēc Bulas vārdiem, patlaban atrodas uz izdzīvošanas robežas.
Kad notika NKMP vadītāja maiņa, daļa pārvaldes darbinieku iestājās pret Dambja atbrīvošanu no amata. Kā jums ir izdevies sastrādāties ar kolektīvu?
Ir jāsaprot iestādes darbinieki – kopš NKMP izveidošanas iestādei bijis tikai viens vadītājs, un es esmu pirmā, kas viņu amatā nomainīja. Protams, ka pārmaiņas darbiniekos rada uztraukumu, un, ja nav pārliecības, ka ar viņiem viss būs kārtībā, iekšēja frustrācija ir saprotama. Tomēr mūsu darba process ir tik intensīvs un spraigs, ka, kopā strādājot, savstarpējās attiecības ir nostiprinājušās. Teiktu, jau trīs mēnešu laikā attiecības iegula jaunā atklātā un empātijā balstītā gultnē. Protams, kā ikvienā kolektīvā mēdz iet visādi, bet mācāmies ar to tikt galā.
Pirmajā preses konferencē Kultūras ministrijā (KM) jūs teicāt, ka pirmos trīs mēnešus veltīsiet, lai izprastu darbinieku noslodzi. Kādi ir secinājumi?
Jāatzīst, ka konkrētu robežu noslodzes izvērtēšanai nav iespējams novilkt. Kādas struktūrdaļas vai konkrētu darbinieku pārslodze pastāvīgi jāpārskata, jo kultūras mantojuma nozare ir dinamiskāka, nekā kādam varētu šķist, tāpēc aktualitātes un attiecīgi noslodze mainās.
Pašlaik esam izdarījuši nozīmīgu lietu – apzinājuši, kādas darbības noteikti jāveic NKMP un ko varētu atstāt pašvaldību kompetencē, mums atstājot konsultanta lomu. Tāpat arī esam vērtējuši, kādos jautājumos vairāk uzticēties kultūras pieminekļu īpašniekiem. Līdz ar to jau ir veikti grozījumi Ministru kabineta noteikumos, atslogojot gan klientus, gan mūsu ikdienu. Taču darbs turpinās, jo lielu darba apjomu veido arī normatīvo aktu pārskatīšana.
Varētu jautāt, kāpēc pārskatīšana nenotiek raitāk. Jāsaprot, cik daudz iesaistīto pušu skar mūsu darbības joma – valsts, pašvaldības, objektu īpašnieki, nevalstiskās organizācijas, nozarē nodarbinātie. Šis ir arī darbs, ko mēs aktīvāk turpināsim pēc šī gada Saeimas vēlēšanām, lai nebūtu bažu par politisko intervenci pirmsvēlēšanu periodā. Runājot par nākotni, mēģināsim turpināt iet politikas veidošanas, konsultāciju un uzraudzības kursu, nepārvēršoties, kā reiz teica kolēģe, par “Vislatvijas būvvaldi”.
Jūs vērsāt uzmanību arī uz to, ka NKMP darbiniekiem ir kritiski zems atalgojums. Sarunas par šī gada budžetu nebija vieglas. Bija uzstādījums par zināmu jostu savilkšanu. Kāda patlaban ir situācija ar atalgojumu NKMP?
Jāsaka, ka atalgojums aizvien ir kritisks. Es nebaidos šī vārda, jo, ja mēs skatāmies uz kultūras mantojuma nozari, kas ir atmiņas institūcijas – muzeji, bibliotēkas, arī Latvijas Nacionālais arhīvs -, atalgojums jau gadiem būtiski atpaliek no vidējā atalgojuma sabiedriskajā sektorā. Piemēram, Būvniecības valsts kontroles birojā, kur strādā līdzvērtīgu profesiju pārstāvji kā NKMP, atalgojums ir par 40% lielāks, lai gan birojs veic tikai uzraudzības funkciju, bet mēs vēl arī politikas plānošanas un ieviešanas funkciju. Nemaz nerunāsim par pašvaldību būvvaldēm, kur pat mazpilsētās būvvaldē strādājošie arhitekti un būvinženieri saņem līdzvērtīgu vai lielāku atalgojumu nekā NKMP strādājoši arhitekti.
Tas diezgan būtiski apdraud mūsu iestādes attīstību nākotnē, jo mēs neesam saistoši ne jaunajiem, ne pieredzējušajiem nozares ekspertiem un speciālistiem tieši atlīdzības jautājumā. Tas nozīmē, ka pēc gada vai diviem mēs varam palikt bez speciālistiem, jo esošie pensionējas, bet jauni vietā nenāk.
Iestāde patlaban ir uz izdzīvošanas robežas. Mēs izsludinājām konkursu uz NKMP Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja vietnieka amatu trīs reizes, taču bez rezultātiem. Līdzīgi ir arī citām nodaļām. Pagājušajā gadā izskanēja tiesībsarga paziņojums, ka būvvaldēs ir augsts korupcijas risks zemā atalgojuma dēļ. Līdz ar to jūs paši varat iedomāties, ka NKMP ir liels iespējamais korupcijas risks, kas mūsdienīgā valsts pārvaldē vispār nedrīkstētu būt.
2025. gadā budžeta veidošanas procesā kopā ar KM uzsākām darbu pie atlīdzības pārskatīšanas sistēmas. Slodze daudziem nodarbinātajiem liela, lielāka par to, kas paredzēta vienai amata vietai. Šogad gatavojam informāciju Ministru kabinetam par kritisko situāciju iestādē, jo valdībai ir jāsaņem informācija par iespējamajiem riskiem un zaudējumiem, ja nepiešķirs papildu finansējumu darbinieku atlīdzībai.
Vai jums ir aplēses, cik lielai vajadzētu būt finansējuma pārdalei, lai varētu nodrošināt kaut cik konkurētspējīgu atalgojumu?
Vēl veiksim aplēses, cik nepieciešams, lai NKMP darbinieku atalgojums sasniegtu vismaz Būvniecības valsts kontroles biroja līmeni. Ja mēs pat valsts iestāžu līmenī nespējam nodrošināt vienlīdzīgus atalgojuma principus, tad par ko mēs runājam, kā mēs varam līdzināties sabiedriskajam sektoram kopumā?
Jāsaka, man nav skaidrs, kādēļ aizvien kultūra sabiedrības apziņā tiek uzlūkota kā patērētājs, nevis labklājības vairotājs. Nesen UNESCO publicēja datus, kas parāda – pasaulē kultūras mantojums un radošās industrijas kalpo kā ekonomikas dzinējspēks un attīstītājs. Savukārt mēs kultūras mantojumu uzskatām par attīstības kavētāju, lai gan īstenībā ir tieši otrādi. Ja skatāmies uz tūrismu, tad Eiropā lielākos ienākumus nes tieši kultūras tūrisms. Ar kultūru mēs visu laiku operējam arī ekonomiskajos rādītājos. Tikai tad, kad tas nonāk līdz politiskiem lēmumiem un daudzu ierēdņu uztverei, kaut kā viss apgriežas otrādāk un mēs tiekam uzskatīti par attīstības kavētājiem un šķēršļu licējiem. Kādēļ tad tie tūristi pie mums brauc? Vai tūristam interesē tikai restorāni un viesnīcas? Viņi brauc, jo Rīga un Kuldīga ir UNESCO pasaules mantojuma vietas, jo Latvijā ir interesants nemateriālās kultūras mantojums ar unikāliem pasākumiem. To uztur cilvēki, kas ikdienā ar to nodarbojas. Ja mēs paskatāmies, cik viens tūrists dod ekonomisku pienesumu Latvijai, vai mēs tiešām nevaram atlicināt šiem cilvēkiem normālas algas?
Teikšu vēl vairāk. Paskatieties, kas notiek augstskolās. Katru gadu samazinās studentu skaits arhitektu, mākslas vēsturnieku, vēsturnieku specialitātēs. Daudzi izvēlas studēt ārzemēs. Piemēram, Igaunijas Mākslas akadēmijas absolventiem uzreiz pēc studijām piedāvā praksi. Arī visās Ziemeļvalstīs šī sistēma ir noregulēta. No vienas puses, tas varbūt ir labi, jo jaunieši tur iegūst labu izglītību, bet, no otras puses, ir liels jautājums, vai viņi atgriezīsies Latvijā, jo šeit tirgus šajās specialitātēs ir nekāds, iesaldēts. Piemēram, kur iet strādāt mākslas zinātniekam? Tā ir vai nu akadēmiskā pētniecība, vai kultūras atmiņas institūcijas, kuras nav maksātspējīgas. Jauns cilvēks nevar veidot ģimeni un attīstīties par kultūras iestāžu piedāvāto algu. Tas viss veicina to, ka cieš arī izglītības iestādes, tas viss atrodas ciešā korelācijā. Ja vietā nenāks jaunāki speciālisti, nenotiks zināšanu pārmantojamība, raisot lavīnveida problēmas. Ir pēdējais brīdis lavīnu apturēt.
Kādi bija sarežģītākie lēmumi, kādus bija jāpieņem aizvadītā gada laikā?
Te jānodala divas lietas. Viena, kas ir saistīta ar iestādes darbiniekiem, un otra, kas ir saistīta ar iestādes profesionālo darbību. Sarežģītākais ir algas jautājums. Kādam simts eiro šķiet “tikai”, bet citam tā ir būtiska naudas summa, lai izdzīvotu. Te mēs runājam par nozares ekspertiem, profesionāļiem, kas izdzīvo mēnesi no mēneša. Tā ir visgrūtākā situācija, un tā tam nevajadzētu būt.
Savukārt, kas attiecas uz iestādes profesionālo darbu, tad svarīgākie lēmumi ir saistīti ar Rīgas vēsturiskā centra attīstību un konkrēti Andrejsalas teritoriju, kas jau kopš 2006. gada ir likusi risināt pilsētplānošanas rēbusus. Es ceru, ka teritoriju izdosies attīstīt, saglabājot Rīgas vēsturiskā centra unikālās vērtības.
Cik tas ir sarežģīti? Kādu iesaisti un resursus tas prasa no pārvaldes?
Tas prasa pat 75 līdz 80% pārvaldes resursu, jo Rīgas vēsturiskais centrs ir liels, vērtību un attiecīgi problēmu tajā daudz un dažnedažādas. Vairums problēmjautājumu saistīti tieši ar Rīgas vēsturiskā centra attīstību. Arī no teritoriju plānojuma viedokļa un politikas attīstības ir daudz neskaidru jautājumu par to, uz kurieni mēs ejam un ko Rīgas vēsturiskajā centrā vēlas redzēt. Tādēļ arī pagājušā gada septembrī tika noslēgts memorands starp Rīgas domi un NKMP, lai pārvērstu iepriekš konkurējošās attiecības par sadarbību. Sadarbojamies, lai saprastu, kādas ir katras institūcijas pilnvaras un darbības robežas.
Droši vien var kaut kādā mērā teikt, ka pārvaldei ir uzraugošā funkcija. Kur, jūsuprāt, ir šī robeža starp sadarbību un kontroli, un kā mainīt šo priekšstatu par pārvaldi kontroles aspektā?
Abi procesi ir nepieciešami, tikai mūsdienīgā pārvaldībā jāmainās to prioritātēm un lomām. Līdz 2018. gadam bijām Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – iestāde, kur kontrole dominē. Tad mainījām nosaukumu uz NKMP – atslēgas vārds te ir “pārvalde”. Bet, pat ja rīcības fokuss ir mainījies, mērķis ir tas pats – pēc iespējas labāk un atbilstošāk saglabāts kultūras mantojums.
Patlaban mēs daudz konsultējam, meklējam sadarbības partnerus, ejam uz atklātu diskusiju arī ar uzņēmējiem, attīstītājiem, objektu īpašniekiem, ar nevalstiskajām organizācijām. Taču tas viss notiek līdz konkrētam posmam. Ir gadījumi, ka ilgākā laika posmā esam nodrošinājuši mūsu speciālistu uzraudzību, sadarbību un konsultēšanu, bet redzam, ka to sāk ļaunprātīgi izmantot. Tad mēs iedarbinām kontroli un administratīvo procesu. Tas ir striktāks process, kura rezultātā var iestāties arī kriminālatbildība. Bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi, un mēs labprāt uzticamies.
Kopumā sabiedrības doma mainās, un cilvēki arvien vairāk saprot, ka mēs esam konsultējoša iestāde, tāda, kas notur fokusu un arī politikas plānošanas virzienu, kurp virzās kultūras pieminekļu aizsardzība.
Ja skatāmies uz sabiedrības noskaņojumu, kā strādāt ar to sabiedrības daļu, kas kultūras mantojumu uztver kā šķērsli, nevis kā vērtību, īpaši saistībā ar NKMP prasībām?
Jautājums, cik liela sabiedrības daļa tā uzskata. Tas varētu būt viens no mītiem, kas saistīts ar mūsu nozari. Pirmkārt, mūsu likumdošanā un arī citu institūciju lietotajā valodā kultūras mantojums tiek apzīmēts ar terminu “apgrūtinājums”. Manuprāt, tas jau zemapziņā veido negatīvu attieksmi. Ja cilvēks manto kultūras mantojuma objektu vai kultūrvēsturiski vērtīgu ēku, kas ir iekļauta pieminekļu sarakstā, viņš tiek informēts, ka saņēmis “apgrūtinājumu”. Tāpēc viens no ierosinājumiem, ko virzīsim, ir terminoloģijas pārskatīšana.
Otrs virziens, pie kura strādājam, ir arvien aktīvāka komunikācija ar sabiedrību. Ne tikai par problēmām, bet arī pozitīvajiem piemēriem. Patiesībā mums ir ļoti daudz labu sadarbības stāstu gan ar objektu īpašniekiem, gan pašvaldībām. Dialogs ar attīstītājiem, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un īpašniekiem ir tas, kas šobrīd ir visvairāk nepieciešams. Tas ne vienmēr ir ērts process, ir dažādi viedokļi, ne vienmēr tas beidzas ar abu pušu vienošanos, bet svarīgi ir tas, ka cilvēks atnāk un viņš tiek uzklausīts.
Viena kolēģe, arhitekte, kas šeit nostrādājusi teju visu mūžu, reiz NKMP nosauca, kā minēju, par “Vislatvijas būvvaldi”. Tas spilgti iesēdies atmiņā, bet šis priekšstats jāmaina. Jā, mēs saskaņojam projektus, bet saskaņošana nedrīkst dominēt pār konsultēšanu un izglītošanu. Aizvadīto gadu laikā mēs bijām nedaudz piemirsuši, ka viens no mūsu uzdevumiem ir arī sabiedrības izglītošana. Šobrīd mēs lēnām ejam uz līdzsvaru starp saskaņošanu, konsultācijām un atbalstu. Bet tas, protams, ir arī resursu un kapacitātes jautājums. Ja normatīvais regulējums un pienākumu apjoms nemainās, mums vienkārši nepietiek jaudas pilnvērtīgi veikt izglītojošo darbu.
Decembrī Romā, kur noritēja Starptautiskā kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centra 34. ģenerālā asambleja, jūs minējāt, ka kultūrai jāspēj runāt kvantitatīvos terminos. Vai šajā gadā pārvalde ir sākusi mērīt kaut ko, kas iepriekš netika darīts?
Esam sākuši par to domāt. Problēmu rada tas, ka tehniski mums ikdienas darbs jāveic vairākās sistēmās, bet ejam uz vienu, tā optimizējot mūsu darbību un attiecīgi arī datus vienā sistēmā. Sākotnēji jaunās sistēmas kontekstā nebija domāts par datu ieguvi, proti, cik attīstības projekti ir saskaņoti pa reģioniem, nozarēm, cik mums ir kultūras pieminekļu, kuru īpašnieki nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un kāda ir šī uzņēmējdarbība. Pašlaik šādu informāciju var iegūt tikai ilgstoša, daļēji manuāla darba rezultātā, daļēji iesaistot arī institucionālo atmiņu par to, kas kad noticis.
Jaunajā sistēmā esam izveidojuši tam algoritmu, bet, protams, tālākai attīstībai ir nepieciešams finansējums. Cenšamies piesaistīt papildu Eiropas Savienības fondus, domāju, tuvāko divu trīs gadu laikā tas noteikti izdosies. Mērķis ir panākt, lai mēs varam jebkurā mirklī atspoguļot savu darbību datos balstītos skaitļos.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā kultūras nozarē arvien aktīvāk runā par to, ko darīt ar kultūras mantojumu dažādās krīzes situācijās. Par klimata jautājumiem ir runāts jau iepriekš. Ja skatāmies tieši klimata apdraudējuma aspektā, vai NKMP ir aptuvens priekšstats, cik daudz objektu patlaban ir riska zonā?
Klimata pārmaiņas ietekmē Baltijas jūras reģionu tieši tāpat kā visu pārējo pasauli. Noteikti ikviens būs pamanījis, ka arvien biežāk piedzīvojam vētras, spēcīgus nokrišņus, plūdus un negaisus. Tomēr nav iespējams ļoti strikti pateikt, kuri objekti ir riska zonā, līdz ar to visa Latvijas teritorija ir uzskatāma par potenciālu klimata apdraudējuma zonu. Attiecīgi ir teritorijas, kurās esam novērojuši dabas katastrofu tiešu ietekmi, taču tas nav pastāvīgi. Mēģinot runāt konkrētāk, varu izcelt plūdus – upes, kas iziet no krastiem, tie ir tiešām skaidri zināmi riski. Taču to pašu nevar teikt attiecībā uz negaisu un vētru ietekmi. Piemēram, pagājušajā gadā bija teritorijas, kur nekad iepriekš nebija bijušas tādas vētras, kas norauj jumtus, un tad pēkšņi tas notiek. Mums jābūt gataviem risināt šādas sekas.
Darbojamies saskaņā ar KM apstiprināto plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās, kā arī vadlīnijām, kas pieejamas ministrijas tīmekļa vietnē. Mēs tās esam adaptējuši arī pieminekļu aizsardzībai. Reģionālās nodaļas sadarbībā ar ekspertiem strādā ar katru īpašnieku atsevišķi, jo viņa pienākums ir izstrādāt krīzes plānu, gatavojoties šāda veida iespējamām situācijām.
Esam uzsākuši arī apmācību programmu – “treneru apmācība” – apmācām tos, kuri pēc tam varēs apmācīt citus par krīžu seku pārvaldību. Mērķis ir maksimāli sagatavot objektu īpašniekus, lai viņi spētu reaģēt un būtu gatavi novērst vai vismaz mazināt dabas un klimata radīto krīžu sekas, sadarbojoties ar ekspertiem.
Ja Latvija atbalsta pērn pieņemto Barselonas deklarāciju, ar kuru valstis apliecina kultūras nozīmi klimata pārmaiņu risināšanā, ko tas nozīmē praktiski?
Barselonas deklarācija iezīmē kultūras mantojuma aizsardzības iestāžu darbu Eiropā kopējo virzienu. Šobrīd klimata pārmaiņu jautājuma aktualitāti pārņem drošība un krīžu vadība, kas pēc pēdējiem ģeopolitiskajiem notikumiem aizvien rada jaunus izaicinājumus. Taču kultūras mantojuma aizsardzības iestāžu darbs Eiropā, tostarp arī NKMP, līdz šim ir strādājis un arī turpinās strādāt ar klimatneitralitātes jautājumiem. Aprites ekonomikas galvenais princips ir esošo vēsturisko materiālu, kas lielā mērā ir radīti no dabiskām izejvielām, atkārtota izmantošana.
Solārās un vēja enerģijas ieguves avoti tikai daļēji risina problemātiku. Tomēr, runājot par vēja enerģiju ieguvi, lieljaudas vēja elektrostacijas vērtējamas ļoti piesardzīgi, jo, ņemot vērā materiālus, no kā tie ražoti, mēs tomēr ilgtermiņā aizvien neredzam to “zaļo” ieguvumu. Ir virkne neatbildētu jautājumu. Savukārt mazāka mēroga vēja enerģijas risinājumi un saules enerģija, kas Eiropā attīstās, varētu būt labs risinājums. Jautājums, cik esam šādiem risinājumiem atvērti. Iespējams, Latvijā pietrūkst inovatīvu risinājumu, kas būtu mūsu klimatam piemēroti un vienlaikus saudzīgi pret kultūrvēsturisko vidi. Dažkārt mēs skatāmies tikai potenciāli ātras peļņas virzienā un aizmirstam par kultūrvēsturiskajām vērtībām kā daudzslāņainu resursu, tostarp finansiālu. Tāpēc tas ir plašs diskusiju un risinājumu meklēšanas process, kas turpinās un vēl turpināsies.
Valsts iestādes turpina darbu digitalizācijas jomā. Kā šajā ziņā sokas pārvaldei? Varbūt ne salīdzinot ar Eiropu, bet vismaz Latvijas līmenī, kur jūs patlaban esat?
Ja skatāmies Eiropas līmenī, tad izskatās diezgan “skābi”. Latvijas līmenī daudzām kultūras institūcijām progress joprojām ir salīdzinoši neliels. Protams, mēs gribētu digitalizēt pēc iespējas vairāk objektu un dokumentu, gan kā liecības nākamajām paaudzēm, gan kā datus, kas izmantojami projektēšanā, plānošanā, objektu uzturēšanā un citos procesos. Tas, protams, apstājas pie pieejamā finansējuma. Pašlaik nodrošinām objektu 3D uzmērīšanu pēc prioritāra saraksta. Nākotnē ļoti labprāt redzētu mūsu apjomīgo arhīvu digitālā formā, tas noteikti uzlabotu mūsu darbības efektivitāti.
Bet realitātē šādus digitalizācijas projektus tādas kultūras institūcijas kā mēs varam īstenot tikai tad, ja ir pieejams ārējs finansējums, piemēram, no Eiropas fondiem. Ir noslēdzies viens Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda projekts, kurā veicām 3D objektu digitalizāciju, bet nākotnē būs jāskatās, varbūt ir vēl kādi struktūrfondi, kuriem varam pieteikties.
Pirmais gads būs pagājis. Kādi plāni otrajam gadam?
Noteikti turpināt iesākto. Pirmajā gadā darbu ir bijis daudz. Šobrīd NKMP ir pārmaiņu procesā, un svarīgi ir šīs pārmaiņas novest līdz galam.
