Stresa izraisītos simptomus saasina sadzīves situācijas
Foto – Žanna Zālīte
Bērnu un jauniešu mentālās veselības problēmas ir kļuvušas sarežģītākas un niansētākas, arvien vairāk skolēnu piedzīvo nomāktību un trauksmi – sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atklāj Valda Gerta, Vecumnieku vidusskolas psiholoģe. Viņa skolā strādā kopš 2004. gada, praksē pieredzējusi dažādas jauniešu emocionālās pašsajūtas izpausmes un saskārusies ar daudziem izaicinājumiem.
Pēdējā laika novērojumi ļauj secināt, ka pusaudžu psihisko veselību negatīvi ietekmē plašs apstākļu kopums, visbiežāk – mācību procesa un vecāku augsto prasību dēļ izjusta spriedze, nepareizs uzturs, nepietiekams miegs un vardarbīgas skolēnu savstarpējās attiecības. Vairumā gadījumu mācīšanās grūtības un uzvedība signalizē par daudz dziļākām problēmām – nopietniem mentālās veselības traucējumiem, tomēr, kā atzīmē V. Gerta, situācija nav bezcerīga; pusaudži nevairās runāt par savām izjūtām, nebaidās lūgt palīdzību, kļuvuši atvērtāki un zinošāki. Ieraksti darba kladē liecina, ka šajā mācību gadā rit intensīvs darbs ar 48 skolēniem; psiholoģes redzeslokā ir arī pirmsskolas vecuma bērni. Vecumnieku vidusskolā pašlaik ir 670 izglītojamo, t.sk. no 1. līdz 12. klasei – 467 audzēkņi.
Kāda ir jauniešu psihiskā veselība kopumā?
– Pēdējos gados arvien biežāk emocionālo, psihisko un sociālo labklājību ietekmē nomāktība un trauksme, bērni ir ļoti nemierīgi, nervozi. Emocijas īpaši sakāpinātas ir dienās, kad notiek plānotie pārbaudes darbi, eksāmeni vai publiski jārunā klases priekšā. Skolēni ģībst, viņiem no uztraukuma sāp vēders, galva. Piedzīvots, ka medmāsai vienā dienā fiksēti pat 30 ieraksti žurnālā, un tas ir satraucoši. Stresa izraisītos simptomus vēl vairāk saasina sadzīviskas lietas – bērni uz skolu nāk neēduši, neizgulējušies, tāpēc ir dusmīgi un jūtas slikti. Tas viss kopā rada fonu un apstākļus, kad skolēnam ir daudz grūtāk koncentrēties, mācīties un būt emocionālā līdzsvarā. Vēl kāda ļoti būtiska iezīme, kas izteikti vērojama tieši pēdējos gados, ir bērnu savstarpējās vardarbīgās attiecības, kas ne vienmēr ir skaļas un uzreiz pamanāmas. Puišiem agresija biežāk ir atklātāka, bet meiteņu vidū – daudz slēptāka, filigrānāka, viltīgāka. Pieaugušajiem dažkārt ilgi nav skaidrs, kas īsti klasē vai skolas vidē notiek, bet bērns tikmēr dzīvo ļoti smagā emocionālā spriedzē. Situācija var būt tik nopietna, ka ar runāšanu vien palīdzēt nevar un nepieciešama psihiatra iesais-te.
Kas visbiežāk slēpjas aiz mācīšanās grūtībām vai bērna uzvedības problēmām?
– Ļoti bieži tā nav tikai negribēšana vai nespēja mācīties kognitīvo, t.i., saprašanas grūtību dēļ. Daudzos gadījumos to ietekmē emocionālā pārslodze, trauksme, nogurums, nespēja saplānot ikdienu, attiecības ģimenē. Bērns var būt pārņemts ar domu, ka netiks galā, pievils vecāku gaidas, nebūs pietiekami labs. Bieži vien no pusaudža sagaida pieauguša cilvēka pašorganizēšanos un izpratni par laika plānošanu. Viņam ir skola, mājasdarbi, varbūt vēl mūzikas vai mākslas skola, sports un citas interešu nodarbības, pienākumi ģimenē, un pašsaprotami, ka bērns ar to visu gluži vienkārši kādā brīdī vairs netiek galā un «salūst».
Vai pusaudži labprāt runā par savu emocionālo pašsajūtu un grūtībām?
– Skolēni ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri atnāk paši un ir gatavi sadarboties, citus atved mamma vai skolotājs. Bērns vēl nezina, vai šī vide ir droša, vai psihologam drīkst uzticēties, tāpēc vienmēr aicinu vecākus vispirms ar bērnu izrunāties un sagatavot viņu šim solim. Daļa kabineta durvis ver ar domu, ka psihologs ātri atrisinās visas problēmas un vājo vietu «salabos», taču tā nenotiek. Nav tādas tabletītes, kas noņemtu bailes, spriedzi vai emocionālās sāpes; ir vajadzīgs laiks, saruna, uzticēšanās, nereti arī pieaugušo līdzdalība.
Cik liela nozīme bērnu pašsajūtā ir vecāku gaidām?
– Ļoti liela. Viena galējība ir pārāk stingras prasības un augstas gaidas, otra – bērna atstāšana novārtā, un abās situācijās pusaudzis var justies vienlīdz slikti. Ja no viņa nemitīgi gaida vairāk, nekā viņš spēj, rodas bailes kļūdīties un sajūta, ka nekad neizdosies attaisnot vecāku cerības, savukārt, ja mammai un tētim nav intereses par bērna dzīvi, viņš sāk domāt – mani nemīl, es neesmu svarīgs un vajadzīgs.
Šogad, piemēram, vairāki devītās klases jaunieši sev bija «diagnosticējuši» depresiju. Sarunās atklājās, ka emocionālo izpausmju pamatā nav depresija klasiskā izpratnē, bet ļoti liela trauksme un bailes kaut ko neizdarīt – nenokārtot eksāmenus, pievilt mammu, neattaisnot gaidas. Kad sākam plānot ikdienu, sadalīt darbus un iedot bērnam kaut nelielu drošības sajūtu, spriedze un nemiers mazinās. Pārbaudes darbi ir plānoti, līdz ar to arī sistemātiski jāstrādā un tiem jāgatavojas. Stundās viela tiek izrunāta un atkārtota, vienmēr var ko aizmirst un apmulsumā nepaveikt, taču skolēnam ir ļoti svarīgi dzirdēt, ka atzīme – tas nav pasaules gals.
Vai pieejamās tehnoloģijas un sociālie tīkli ietekmē jauniešu psihisko veselību?
– Nenoliedzami. Skolā cīņa ar viedierīču izmantošanu kļūst arvien sarežģītāka. Problēma nav tikai tāpēc, ka dzīvošana ekrānos novērš uzmanību no mācībām, daudz satraucošāks ir kas cits. Sociālie tīkli veicina salīdzināšanos, pārstimulē informāciju un rada ilūziju, ka visiem citiem klājas labāk un vieglāk, viņi ir veiksmīgāki. Tīņi vēl neprot šo saturu kritiski izvērtēt; internetā ir pieejams arī tas, ko nevajadzētu redzēt psihiski nenobriedušam pusaudzim. Robeža starp emocionālu krīzi un bīstamu rīcību dažkārt ir ļoti trausla.
Vai praksē nācies saskarties ar paškaitējumu?
– Jā, arī lauku vidē ir šādi gadījumi, kad bērni sevi tīši savaino, lai mazinātu grūti pārvaldāmās emocijas, dzēstu trauksmi un nemieru. Dažkārt jaunieši to atklāj paši, citreiz to nejauši pamana skolotāji. Vienmēr jāatceras, ka paškaitējums nav tikai uzmanības pieprasīšana, tas ir signāls, ka bērnam ir emocionāli smagi un viņš vairs netiek galā ar savām iekšējām sajūtām. Aiz šādas rīcības bieži vien slēpjas ļoti liels apjukums, dusmas, vientulība, nespēja izrunāt sāpes. Tas var būt gan sauciens pēc palīdzības, gan ļoti liels risks, tāpēc katrs šāds gadījums jāuztver ārkārtīgi nopietni.
Kas mudina bērnu vai pusaudzi nonākt līdz tik smagai pašsajūtai?
– Īsā atbilde – dvēseles sāpes. Bērns jūtas atstumts, nesaprasts, nevajadzīgs, viens, lai gan reizēm tā nemaz nav. Ja vēl «nelīmējas» attiecības mājās, ir augstas prasības vai gluži pretēji – vecāku vienaldzība, piedzīvota slēpta vardarbība no vienaudžiem, tas viss sakrājas. Tāpēc ļoti svarīgi ir mums, pieaugušajiem, pievērst uzmanību pusaudža uzvedības svārstībām. Ja bērns vēl pirms pāris nedēļām bijis atvērts, aktīvs, dzīvespriecīgs, bet pēkšņi kļuvis kluss un sevī noslēdzies, atteicies no iepriekš sev svarīgām nodarbēm, tā ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā. Novērošana un runāšana – tie ir gan pedagoga, gan psihologa darba «instrumenti».
Vai nepieņemamas skolēnu savstarpējās attiecības var novest līdz ļoti bīstamām domām?
– Var. Īpaši tad, ja vardarbība ir slēpta. Aizskārums var izpausties čata grupā, pārsūtītajās bildēs, ironijā, žestos, apsaukāšanā, izsmiešanā, atstumšanā. Bērns cieš viens pats, un pieaugušie to ilgi var nepamanīt. Tehnoloģiju iespējas šo problēmu padara smagāku, jo aizvainojums nepaliek tikai klasē – tas «iet līdzi» telefonā un mājās.
Dažkārt bērni pat neapzinās, cik ļoti viņi otru ievaino un sāpina. Tāpēc pieaugušajiem jābūt ļoti vērīgiem. Ja bērns pēkšņi vairs negrib iet uz skolu, nevēlas nekur iesaistīties, kļūst noslēgts – tas var būt nopietns brīdinājuma signāls un iemesls satraukumam.
Kā pareizi sākt sarunu ar bērnu, kuram ir grūti?
– Pieaugušie, sastopoties ar grūtībām, cits citam mēdz teikt – nu, liecies mierā, gan jau būs labi. Bērnam, kam ir emocionāli smagi, šāds gatavs spriedums nepalīdzēs un tikai «pielies eļļu ugunij». Ir jāapsēžas blakus, jāaicina aprunāties – lēnām, mierīgi un iedrošinot. Var runāt, var arī paklusēt. Ir bērni, kas atveras pakāpeniski. Pusaudzim ir svarīgi sajust, ka viņu neviens netiesās, ka viņš var atklāt tik, cik spēj un vēlas. Uzticēšanās neveidojas vienā sarunā, bet tas ir pamats turpmākajam darbam. Manā praksē piedzīvota situācija, kad meitene, kurai vēlāk psihiatrs diagnosticēja vidēji smagu depresiju, ir zvanījusi trijos naktī, lai parunātos, tāpat arī bijuši divi gadījumi, kad tomēr nav izdevies nodibināt kontaktu.
Kā rīkoties, ja ir aizdomas par paškaitējumu vai pašnāvības risku?
– Tad vairs neder tikai mierinoša saruna. Ir jāiesaista vecāki, klases audzinātājs, nepieciešamības gadījumā arī mediķi, policija un citi dienesti. Tā ir robeža, aiz kuras informācija vairs nevar palikt tikai kabineta sienās. Psihologa pienākums ir par to runāt un rīkoties. Skolā reizēm izgaismojas ļoti trauslas situācijas, kurās viss var mainīties neiedomājami strauji, tāpēc jāreaģē nekavējoties. Labāk lai ir tikai aizdomas, nevis nokavēts brīdis. Pirms vairākiem gadiem ar diviem pašnāvības gadījumiem diemžēl saskārāmies.
Gan ikdienišķos jautājumos, gan krīzes brīžos ļoti svarīga ir vecāku iesaiste. Lai gan situācijas ir atšķirīgas, kopumā jāteic – vecāki grib sadarboties; viņi vēlas, lai bērns justos labi un būtu laimīgs.
Vai skolām ir pietiekami resursi bērnu mentālās veselības atbalstam?
– Noteikti ne. Pat tur, kur ir speciālisti, viņu kapacitāte ir ierobežota. Mazajās skolās nereti vispār nepienākas viss vajadzīgais atbalsta personāls. Tas nav darbs, ko var izdarīt starp citu; ir nepieciešami cilvēki, laiks un sistēmisks atbalsts.
Skolā darām, ko varam; pašlaik 30 bērniem vajadzīgi atbalsta pasākumi. Pedagogi un audzinātāji ir ļoti ieinteresēti, vērīgi un iejūtīgi, sociālais pedagogs, psihologs, medmāsa, skolotāja palīgi – visi strādā, taču vide ir kļuvusi nemierīga un mainīga, bērni un arī vecāki – trauksmaināki, un bieži vien nepieciešama ilg-stoša, nevis vienreizēja palīdzība.
Braucu arī uz Skaistkalnes vidusskolu, kur tiek īstenotas speciālās izglītības programmas un ļoti nepieciešama psihologa klātbūtne. Arī Vecumniekos atvērta programma, taču jau gadu nevar piesaistīt speciālo pedagogu. ◆
Iesaka psiholoģe Valda Gerta
Kā uzvesties un rīkoties, ja ir aizdomas, ka pusaudzis domā par pašnāvību?
Pats svarīgākais – klātesoša attieksme, atbalsts, iejūtība, sirsnība, empātija. Noteikti jāizvairās no vērtējuma vai nosodījuma.
Kur jaunietim ar mentālās veselības simptomiem meklēt speciālistu palīdzību?
Patlaban vispiejamākais un jaudīgākais ir Pusaudžu resursu centrs, kam ir filiāles vairākās pilsētās, tostarp Rīgā un Jelgavā. Var vērsties arī centrā «Marta», krīžu un konsultāciju centrā «Skalbes»; bērniem savukārt piemērotāks ir centrs «Dardedze». Tāpat ir pieejami arī dažādi palīdzības tālruņi.
Kā jaunietis pats sev var palīdzēt krīzes brīdī?
Pats pirmais, kas jādara, – jāiemācās lēnām elpot. Tad noteikti jāpadzeras ūdens, var apēst kādu batoniņu, konfekti, un lēnām jānomierinās. Kad fizioloģiskie procesi normalizējušies, jāmeklē kāda drauga vai pieaugušā atbalsts. Galvenais ir nepalikt vienam, mēģināt sakārtot domas.
Kā vienaudži cits citam var palīdzēt?
Vispirms viņi ir jāiemāca otram neteikt ļaunu vārdu, vismaz paklusēt un nekādā veidā nevērtēt klasesbiedru. Mēģināt būt blakus, atbalstīt.
Kā mazināt stigmu par mentālo veselību jauniešu vidū?
Ļoti uzmanīgi ir jārunā par šīm lietām, nevis ar baidīšanu, bet skaidrojot, ilustrējot ar datiem un piemēriem. Jo bērnam vai jaunietim būs lielāks priekšstats par to un zināšanas, jo viņš jutīsies drošāk.
Padoms vecākiem un jauniešiem.
Pirmkārt, bērniem ir vajadzīgs veselīgs un sabalansēts uzturs, otrkārt, pietiekams miegs, treškārt, pastaigas svaigā gaisā, bet pats svarīgākais – apziņa, ka vecāki ir tepat blakus un viņi ir pirmie, kam var ko teikt un uzticēties.
