Zināms, ka 1909. gadā Bauskas pilsētas valdes namā tika ierīkota telefona centrāle. Tolaik vēl nebija izveidota visu Latviju aptveroša tālruņa sakaru sistēma, šeit darbojās Viduskurzemes sakaru tīkls, un no Bauskas varēja sazvanīt tikai Jelgavu, Skaistkalni, Mežotni un Grenstāli.Līdz Pirmajam pasaules karam abonentu skaits bija neliels, domājams, ka tālruņa aparātus Bauskā varēja saskaitīt uz roku pirkstiem. Gada abonēšanas maksa bija 20 rubļu, bet atsevišķa saruna ar Jelgavu izmaksāja desmit kapeiku. Pēc kara jaunajai Latvijas valstij nācās atjaunot karā sapostītās gaisvadu līnijas un paplašināt sakaru tīklu. 1920. gada aprīlī Bauskas apriņķa valde nolēma, ka telefona pieslēgumi jāizveido valdes namā un visos pagastu namos, izņemot Bausku un Skaistkalni, kur telefons ir pieejams pasta kantoros.Visā valstī togad bija tikai 1180 tālruņa abonentu, bet 1940. gadā – jau 76 500. Minētie skaitļi varbūt neko īpašu neizsaka, bet varam salīdzināt Latviju ar citām valstīm. Piemēram, 1934. gadā pie mums viens telefons bija uz katriem 29,9 iedzīvotājiem, mazdrusciņ atpalika tāda spēcīga valsts kā Francija (30). No Latvijas spēcīgi atpalika Īrija, Austrumeiropas un Dienvideiropas valstis, kā arī kaimiņi – Igaunijā viens telefona aparāts bija uz 54,2, Lietuvā – uz 146,9, bet Padomju savienībā – uz 229,2 iedzīvotājiem.Vairāk varat uzzināt un šo rakstu pilnībā izlasīt «Bauskas Dzīves» drukātās versijas 6. jūlija numurā.
