Pirmsvēlēšanu dižošanās karstumā kāds ilggadējs pašvaldības vadītājs atzina, ka nākamgad nebūs labāk kā šogad. Sev par attaisnojumu viņš, noplātījis rokas, piebilda, ka pie tā vainīga krīze, pie kuras «mēs visi neesam vainīgi».Nezinu, vai ilgi pie pēcpuses pielipušais amata krēsls ietekmējis domāšanu,vai arī drošs par vēlētāju tupumu, bet, piedošanu, – esam gan vainīgi!Katra pašvaldība, kas būvēja dārgus objektus par uzskrūvētu cenu, ir vainīga pie vienas nozares burbuļa uzpūšanas. Tiem, kas nekautrējoties grāba bruģi vai košumaugus savai privātmājai no pārāk dāsni par nodokļu maksātāju naudu iegādātajiem projekta resursiem, labāk būtu paklusēt.Katra pārvalde, kas audzēja personāla muskuļus no draugu, radu un kaimiņu pulka, vēlīgi nosakot starptautisko firmu otrajam vadītāju līmenim atbilstīgas algas, bija eļļas lējēja spoži dzirkstošajā patēriņa ugunskurā. Attieksme pret aparātu steigšus jāmaina, pirms jaunas štata vietas izveidošanas kritiski novērtējot, vai jau esošais darbonis patiesi ir tik noslogots. Varbūt gluži vienkārši tēlo rosību, jo jaunos pienākumus ne spējas, ne pieredze nepavelk? Projektu vadītāja darbs būtu jāvērtē no viedokļa, cik daudziem novada cilvēkiem tas nes labumu, un alga būtu jāmaksā nevis cietā, bet daļa no summas, ko viņš ieguvis novadam.Diemžēl visvainīgākie pie tā visa esam mēs visi kopā – balsstiesīgie Latvijas iedzīvotāji. Satriecoši ir redzēt, ka skolotāja pēc algas samazināšanas vairs par politiku neinteresējas. Vai tiešām atkal balsosim par tiem pašiem čiekuriem, kas jau vairākas reizes mums sāpīgi uzkrituši uz galvas?
