Vakar daudzas stundas šķirstīju grāmatas. Ne jau visas, kas gadījās pa rokai.Tikai savas vismīļākās, pie kurām ik pa laikam atgriežos. Es nelasīju tekstus, bet grāmatās meklēju vārdiņu «prieks». Vienkārši mēģināju noskaidrot, cik bieži tas ir lietots.Gribējās pierādīt, ka ikdienā aizmirstais prieks vismaz literatūrā pastāv.Piedzīvoju vilšanos. Ne Rietumu, ne Austrumu pasaules domātāju esejās, ne latviešu un ārzemju autoru īsprozas un dzejas grāmatās meklēto neatradu. Tikai Iecavas apkaimē dzimušā un Francijā mūžu nodzīvojušā rakstnieka Arnolda Apses sējumā ieraudzīju gaidītos vārdus: «Prieks ir saule, un to nedrīkst paturēt sevī…» Tobrīd mani pārņēma izjūta, ko citā vārdā kā prieks nevar nosaukt. Tā bija acumirklīga, gaistoša, bet tomēr īsta.Atrast meklēto. Izjust otra cilvēka labvēlību. Apjaust pasaules skaistumu krītoša sniega klusumā un lietus lāšu mūzikā. Redzēt bērnus izaugam… Prieka izpausmēm ir tūkstošiem veidu un dimensiju. Tās vissmalkākās šķautnes gan nav tik viegli pamanāmas, tāpēc domājam, ka prieks ir kā rets, eksotisks putns. Ikdienā tādi apkārt nelidinās. Neticēdami prieka iespējamībai, savu domu debesis labprātīgi ļaujam aizsegt grūtsirdības, neticības, aizvainojuma un bezcerības mākoņiem. Sauli aiz tiem vairs nevar saredzēt.Man šķiet, ka, apcerot aizejošo gadu, būtu svētīgi atcerēties mirkļus, kad ikviens no mums ir izjutis īstu, neaptumšotu prieku. Nav svarīgi, vai tam ir bijis nopietns vai pavisam niecīgs iemesls. Sirdī ieslēgtie prieka mirkļi būs kā maza gaismas saliņa ledainajā ziemas stingumā.
