Vecās un vientuļās kundzītes no kādas daudzdzīvokļu mājas vienas kāpņu telpas dzīvokļiem ir labas draudzenes. Regulārās sarunās laiks rit ātrāk, palīdzēdamas cita citai, viņas vieglāku dara vecuma rūpju nastu.Pirms gadumijas viena no viņām stipri sasirga. Vājinieci aplūkojušas, draudzenes atzina, ka bez nopietnas ārstēšanās atlabšana nesanāks. «Tikai nevediet mani uz Jelgavu!» trīcošu balsi lūdza slimniece. «Svešā pilsētā, svešā slimnīcā, kas pie manis ciemos atnāks, kam varēšu lūgt palīdzību?»Mediķu lēmums bija negrozāms – bez ārstēšanās slimnīcā veselību neatgūt. Nedēļu Jelgavas slimnīcā pavadījusi, vājiniece atvesta atpakaļ uz Bausku. Kaimiņienes teic, ka draudzene pamazām atlabstot. Tomēr īstā veseļošanās sākusies tikai tad, kad slimniece pārvesta no Jelgavas, nokļuvusi savā pilsētā, tuvu cilvēku vidū.Šo stāstu atcerējos, kad vakarā, kalnā kāpjot, skatīju Bauskas slimnīcas tumšos logus. Nekas jau šajā pasaulē nav nemainīgs. Pārvērtības nākas piedzīvot gan ēkām, gan iestādēm. Iespējams, liela un plaša Bauskas slimnīca tiešām nav vajadzīga. Tomēr tik strauja apjoma un pakalpojumu samazināšana nešķiet prāta darbs. To pierāda jaunākā informācija, ka daļa no agrāk sniegtajiem pakalpojumiem tiek atjaunota.Tas ļauj cerēt, ka arvien mazāk paliks neizgaismotu logu slimnīcas ēkā. Tumši logi rosina uz tumšām domām, tumšiem darbiem. Par Bauskas slimnīcu ir tik daudz viedokļu dzirdēts, tik daudz šķēpu lauzts. Tikai gaisma spēs tās tēlu labāku darīt.
Tumšie logi
00:00 08.01.2010
101