Mājās no dievkalpojuma viņa parasti atgriežas ar maizes klaipiņu, citreiz – ar diviem.Vairāk neņem, jo tad pārējiem nepietiks. Tas otrs klaips ir kaimiņam. Labākos laikos viņa sacītu, ka vientuļais sirmgalvis cieš badu. Tagad visiem klājas grūti, tāpēc sarunās ar draudzes sievām viņa izvēlas maigākus apzīmējumus, pačukstot, ka vismaz pāris dienu nedēļā kaimiņam nav ne kripatiņas ēdiena.Bauskas un Iecavas pareizticīgo draudzes saietu istabās pirms katra svētdienas dievkalpojuma tiek salikti glīti iesaiņoti svaigas maizes klaipi. Tas ir kādas lielas ražotājkompānijas ziedojums trūcīgajiem. Pagājušā gada sākumā firmas vadība atsaucās abu draudžu priestera tēva Nikolaja lūgumam palīdzēt trūcīgajiem. Un tā ik nedēļas nogali, braucot vadīt dievkalpojumus, priesteris uz Bausku un Iecavu ved arī maizes kastes.Trūkumu nevar mērīt klaipos un kilogramos. Neviens nenosaka, cik kukulīšu katrs drīkst paņemt. Tēvs Nikolajs ir ievērojis, ka draudzei piederīgie tagad cenšas vēl vairāk ieklausīties savā sirdsbalsī un palīdzēt izmisušajiem. Turīgu uzņēmēju, kas vēl nesen aktīvi atbalstīja baznīcas un citas organizācijas, vairs tikpat kā nav. Pēc garīdznieka domām, daudzi no viņiem negaidīti ir nokļuvuši tādā psiholoģiskā un finansiālā bedrē, ka pašiem ļoti nepieciešama palīdzība.Tēvs Nikolajs atzīst, ka laukos sociālā katastrofa nav tik smagi izjūtama kā lielās pilsētās. «Ir brīži, kad, ienākot pareizticīgo templī Rīgā un uzlūkojot atnākušos, gribas raudāt,» viņš klusi piebilst. Tikmēr Bauskas un Iecavas draudzē cilvēki cits ar citu dalās dienišķās maizes klaipiņā, paļaujoties uz Dievu un nezaudējot cerību.
