Vārdiem cilvēku saziņā nav izšķirošas nozīmes. Tā uzskata mans paziņa – katoļu priesteris. Pirms dažiem gadiem viņš kā brīvprātīgais devās uz Indijas pilsētu Kalkutu.Vienā no Mātes Terēzes nodibinātajām patversmēm garīdznieks aprūpēja nedziedināmi slimos. Atgriežoties viņš stāstīja par piedzīvoto.No daudziem simtiem paša uzņemto fotogrāfiju paziņa atlasīja īpaši uzrunājošus attēlus un izveidoja ceļojošu izstādi. Ja gribu būt godīga, tad atklāšu – bildes ir labāk neskatīties un stāstus neklausīties. To visu uztvert man, piemēram, izrādījās pārāk smagi. Taču, kā naivā pasakā, mans pirmais autoram uzdotais jautājums bija: «Kādā valodā tu ar viņiem sarunājies, ja nezini hindi un pat ne tās variācijas angļu valodā?» Priesteris rāmi un saprotami paskaidroja, ka verbālai saskarsmei ir neiedomājami mazāka nozīme, nekā uzskatām mēs, Rietumu civilizācijā dzīvojošie. Pastāv universāla saziņas sistēma, kad nevajag ne vārdus, ne žestus. Ir tikai skatiens, kurā var nolasīt visu. Apmēram tā sacīja mans paziņa.Šī saruna droši vien izgaistu apziņas dzīlēs, ja vien pagājušās nedēļas nogali es nebūtu pavadījusi vietā, kurā māca ieklausīties klusumā, jo mūsdienu pasaulē ir pārāk daudz vārdu un attēlu – tik ļoti daudz, ka tie vispār zaudē jebkādu jēgu. Vārdi, pat visviedākie, kļūst vienīgi par skaņām, kas veido trokšņu vispārējo fonu. Attēli līdzinās klišejām, ko prāts atpazīst arī pusnomoda stāvoklī. Viss ir vienlīdz nenozīmīgs un nesvarīgs – kā sabojāta faksa aparāta bez mitas raidītās ziņas.Un tad ir jāapstājas, lai uztvertu īsto vēstījumu. Vēl nesen klusēšana man šķita kā neordināras prakses mērķis, turpretī pašlaik pavisam droši zinu – tas ir veids, kā atgriezties katram savā patībā.
