Pieveru acis un ļaujos iztēlei. Man gribas izdomāt neatvairāmi vilinošus Latvijā ražotu mājas vīnu nosaukumus.Droši vien labi izklausītos «Bārbeles Merlot». Varbūt jaukāk skanētu «Iecavas Shiraz»? Bet, ja piedāvātu Bauskas oriģinālo «Le Chateau M.S.»? Protams, ar piebildi, ka ražots Latvijā.Mūsu likumdevēji, azartiski diskutējot, nupat pieņēma dokumentu, kas Latvijas mājsaimniecībām atļauj gadā ražot līdz 30 tūkstoš litru dabiskā vīna un 200 litru krietni stiprāku dzērienu. Kas gan tur sevišķs? Kandžas brūvēšana ir turpinājusies kopš Otrā pasaules kara, bet par Latvijas «vīniem» pēc kolhozu laikiem nav dzirdēts.Protams, daži smalku garšu pazinēji mājās gatavo vīnu kā pārsteigumu sev un vienīgi tuviem draugiem. Labi pazīstu puisi, kura ilggadējos, zināšanās pamatotos eksperimentus sidra brūvēšanā novērtēja pat virtuves guru Mārtiņš Rītiņš.Taču komēdijas cienīga ir vīna un citu dzērienu ražošanas atļaujas argumentācija. Tā ir satriecoši smieklīga, jo beidzas ar piebildi, ka šī «ekstra» ir vērsta uz tūrisma attīstību Latvijā. Vai tie būtu jauni autobusu ceļojumu maršruti ārzemniekiem pa tautas valodā dēvētām «točkām», lai nobaudītu nezināmas izcelsmes un kvalitātes dzērienus? Lai man piedod kaimiņi lietuvieši, taču viņu izslavētais mājās gatavotais alus dažreiz ir tā ne visai… Mūsu politiķi uz dienvidu pusi nav lūkojušies, jo Lietuvā par jebkuras citas izcelsmes mājās gatavota alkoholiska dzēriena (izņemot alu) pārdošanu iestājas administratīvā atbildība. It kā varētu būt, ka jebkurš mājās varēs legāli gatavot dzērienus arī Latvijā, taču rūpalam nevaru atrast nekādu loģisku saikni ar tūrisma attīstību.
