Man iepaticies braukt pa sniegotu ceļu. Abās pusēs kupenas kā barjeras; sanesumi pavelk auto uz vienu pusi un ļauj uzlabot braukšanas prasmi, izlīdzinot gaitu; iesēšanās kupenā liek pavingrot ar sniega lāpstu un sadraudzēties ar citiem satiksmes dalībniekiem, kas nāk palīgā…Taču šo «izklaidi» varu atļauties tikai brīvdienā, jo darbdienā man jātiek uz darbu un bērniem – uz skolu. Rītā pēc puteņa, šķiet, «izklaidējās» šķūre, ar nenolaistu lāpstu drosmīgi drāžot cauri pusmetra kupenām, zem kurām vējš bija paslēpis ceļu. Ceļu līdz šosejai lauza kaimiņš ar busiņu, nošķūrējot virskārtu, lai var izbraukt zemāki auto.Par bedrēm, kur apledojumā nevaldāmas kļūst pat mierīgas mašīnas, pašvaldībā saka – tas ir valsts ceļš! Vai ir pamatoti dalīt ceļus valsts un pašvaldības uzturamos, ja pa visiem iet un brauc mūsu pašu cilvēki? Varbūt labāk izpelnīties uzslavu, aiztaisot dažas bedrītes uz «svešā» ceļa?Kāpēc mēs šogad maksājam lielākus nodokļus, ja ceļi joprojām ir neizbraucami? Bērni pie neiztīrītām pieturām ārpus pilsētas stāv uz tumšās brauktuves, ikdienas ceļā uz skolu riskējot ar dzīvību. Dāma auj mokasīnus un raušas pa ceļmalas kupenām, turoties pie krūmiem, jo ceļmala nav iztīrīta un ietve vispār nav ierīkota.Varbūt atbildīgajiem vienreiz jāpabrauc pa lauku ceļu, kur nedzīvo neviens deputāts – tie ir pavisam citādi nekā tur, kur mīt mūsu naudas tērētāji. Vai arī jāizkāpj no dienesta auto un jāpaiet kāds gabaliņš kājām – tas varētu rosināt rezervēt vairāk naudas ceļiem gan valsts, gan pašvaldību makā, jo ziema var uznākt arī šī gada decembrī un ietvju daudzviet trūkst gan ārpus apdzīvotām vietām, gan pilsētās un ciemos.
