Kurmenes pagasta nomalē vecākās mājas ir «Kļaviņi», kur 1867. gadā būvētajā koka ēkā dzīvo Līdaku ģimene, turot godā senču darba tikumu.Lai ko domājam un saprotam ar vārdiem «darba tikums», Ināras un Andreja Līdaku ikdienai gluži vienkārši ir sava kārtība, kurai atkāpes dod tikai svētdienā. Tuvinieki, draugi un radi zina, ka šī ir ciemošanās diena. Kurmenes pagasta lauku attīstības speciāliste Svetlana Drezova Līdakus raksturo vienā vārdā: «Malači.»Dzīvē viss maināsTās vis nav vieglas dienas, neslēpj «Kļaviņu» saimnieki. Taču, lūkojoties Inārā un Andrejā, var tikai apskaust viņu optimismu un smaidu. Nesūrojas, ka būtu smagi.«Kļaviņu» saimniece vien bilst, ka tomēr nedrīkst sev sacīt tos vārdus, kuros galvenā jēga ir «nekad». Tā viņa klusībā domājusi par paziņu, kura strādājusi pie lopiem. Kādreizējās iecavnieces, bērnudārza audzinātājas, dzīve mainījusies, satiekoties ar Andreju un pārceļoties uz Kurmeni. Droši vien tas iespējams, ja dzīvē sastapts cilvēks, ar kuru lemts būt kopā.Līdaku ģimenes vedēji ir iecavnieki Skaidrīte un Andris Druviņi, meitiņas Līgas krustvecāki arī iecavnieki – Dzintra un Jānis Pastari. Skaidrīte pauž apbrīnu, kā Ināra pārkvalificējusies, vada lielo traktoru «Case», prot strādāt ar dažādām lauksaimniecības mašīnām tādus darbus, kam sieviete pat klāt neķertos: «Sen pazīstu Ināru un zinu, cik viņai atbildīga attieksme pret darāmo. Arī Andrejam tāpat. Kad viņi atbrauc ciemos, vīru runas ir par tehniku, mēs, sievas, tērzējam par puķēm.» Par Līdakiem domājot, vedējmātei šķiet, ka ar mīlestību un sapratni divi cilvēki spēj neticami daudz, būdami dāsni un mīļi pret citiem. «Lai viņi rastu vairāk brīva laika sev!» tāds ir Skaidrītes vēlējums. Tālrāde arī kūtīZemnieku saimniecībā «Kļaviņi» slaucamu govju ganāmpulks pārsniedz divus desmitus. Andrejs bilst: «Mēs šeit esam četras tādas saimniecības, kurās ir līdz trīsdesmit gotiņu. Katrs cenšas, kā spēj, strādājam divatā ar sievu, mazais palīgs ir meitiņa Līga. Viņa mācās Skaistkalnes vidusskolas 5. klasē.»Visām dienām noteikts strikts ritms, atklāj «Kļaviņu» saimnieki. Četras stundas no rīta un četras vakarā vajadzīgas, kamēr gotiņas pabaro, izslauc, sakārto piena telpas un kūti. Andrejs teic, ka nežēlo laiku katrai piena devējai, sadalot barību individuāli, jo atšķirīga ēdienkarte ir tām, kuras dod pienu, stāv ciet vai ir tikko atnesušās. Sadarbojoties ar piegādes firmām, tiek izvēlēti mikroelementi. Kūtī ir televizors, lai katrs redzētu to, kas interesē. Andrejs veltī uzmanību ziņām, Inārai ir kāds seriāls, Līga grib redzēt multenītes. Kāds vieglāks akcents darbu gūzmā ir vajadzīgs. Piemēram, vasarā, gādājot barību, tiek skaitīts, cik ruļļu satīts. Pēc katra simtā ir savs rituāls. Kad rēķinā jau četri simti, ģimene atvēlējusi laiku Zooloģiskā dārza apmeklējumam Rīgā.A. Līdaks ir diplomēts inženieris mehāniķis, studējis kādreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Ar prātu, izdomu un rokām sakārtojis saimniecību, lai būtu vieglāk. Ir piena vads, dziļurbums ūdensapgādei, kūtsmēslu transportieri un viss vajadzīgais lopbarības sagādei. Arī šo darbu iemanījušies veikt divatā. Andrejs atcerējās, ka kolhozu laikā viņam paticis darboties racionalizatoros, un savā sētā gādāts, lai varētu justies neatkarīgi. Ja kāds tehnisks mezgls nepieciešams, iedarbina virpu, ir metināmās iekārtas. «Problēma nav kaut ko izdarīt, laika gan visam ir par maz,» tā kurmenietis. Viņš un Ināra daudz mācījušies papildus, lai visu turētu savās rokās. Andrejs izskolojies mākslīgās apsēklošanas kursos, un pagājušajā gadā saimniecībā iztikts bez ārpakalpojumiem. Saimnieks vēl teic, ka esot arī ginekologs, jo teliņus saņem viņš. Traucē nestabilitāteAndrejs ir runātīgs un piemetina, ka dzīve viņam raiba kā dzeņa vēders. Trīs meitas no pirmās laulības jau pieaugušas, un katrai savas gaitas. «Sponsorēju viņas, lai tik mācās, visām ir augstākā izglītība. Andas ikdiena aizrit firmā «Grindeks», Guntai ir darbs Finanšu ministrijā, Laura ieguvusi sociālā darba speciālistes diplomu, strādā Kurmenes pagasta pārvaldē,» tā Andrejs. Ināra savukārt ir gandarīta, ka labi saprotas ar lielajām meitām un Andreja pirmajam mazdēlam pastarīte Līga ir rotaļu biedre. Meitas nezaudē saikni ar tēva mājām, ciemojas «Kļaviņos», kas ir dzimtas sakņu vieta. A. Līdaka brālis Māris pavisam tuvu vecajai mājai uzbūvējis jaunu ēku, lai vasaras jaukumus baudītu senču zemē. Negaužoties par grūtumu, Andrejs tomēr raizējas, ka lauksaimniecībā nav stabilitātes, kas liedz justies drošāk. Ir pārdzīvots pagājušais gads, kad piena cenas bija kritiski zemas. Līdaki tomēr neņēmās gatavot produkciju mājās un tirgot. Tas prasītu vēl vairāk darba, un ražošana sakārtota ar citādāku ievirzi.Daloties pārdomās, A. Līdaks spriež: «Lai kā mēs kritizējam pirmo Ulmanīti, iespējams, viņš darīja pareizi, likvidējot daudzās partijas. Varbūt arī tagad tā vajadzētu, lai politiķi vairāk domātu par valsti un tautu. Tagad mēs esam kā brīnumu zeme – tik daudz kas izputināts. Ja redzi rezultātu, ir jēga strādāt, ja ne, tad sāpīgi gan. Tā var teikt par pagājušo gadu, kad platību maksājumi glāba naudas plūsmu.»Līdaku ģimenei ir viss, kas iederīgs lauku sētā, arī dažas bišu saimes. Trīssimt metru no mājas atrodas neliels ezers, netālu plūst Iecavas upe un šalc pašu mežs. FAKTIKurmenes pagasta zemnieku saimniecība «Kļaviņi» izmantojusi ES naudu daļēji naturālo saimniecību pārstrukturēšanai, ES standartu sasniegšanai. Iekārtots piena vads, iegādāts dzesētājs. Līzingā nopirkts traktors «Case». Pašiem ir visa lauku darbiem vajadzīgā tehnika.Ganāmpulkā ir dažādu šķirņu govis: Holšteinfrīzas melnraibās, Dānijas sarkanās, sarkanraibās, Latvijas brūnās. Cenšas uzlabot ģenētiku, lai būtu augstāka produktivitāte. Vidējais izslaukums pārsniedz 5,5 tūkstošus kilogramu.Produkciju pārdod akciju sabiedrībai «Rīgas piena kombināts».
