Dzīves vērtību nosakot nevis ieelpu un izelpu skaits, bet gan brīži, kad elpa aizraujas.Tādu diezgan banālu teicienu izlasot, sapratu, ka man patiesībā ir ļoti vērtīga dzīve, jo elpa aizraujas itin bieži no emocionāli asiem, skaistiem, neiedomājami stulbiem un kaunpilniem piedzīvojumiem. Elpas aizraušanos diezgan regulāri spēj provocēt Bauskas ēstuves. Iepriekšējā nedēļas nogalē vienā no Bauskas kafejnīcām (bāriem?) biju vakariņās ar viesiem no Bauskas sadraudzības pilsētas Hedemoras.Desmit klientu pieplūdums citkārt tukšajā ēdinātavā, manuprāt, varēja būt arī priecīgs elpu aizraujošs brīdis kafejnīcas darbiniekiem. Tikai nez kāpēc viņi to nenovērtēja. Ēdiens bija pārsālīts līdz nemaņai, oficiante ilgi nerādījās, jo «viena nespējot visur izskraidīt» (kafejnīcā aizņemti bija divi galdiņi, mūsējo ieskaitot), sarkanvīns tika pasniegts tieši no ledusskapja, bet alus – silts. Kad centos uz šo ačgārnību norādīt, meitene aiz bāra letes man atteica: «Es no dzērieniem nekā nesaprotu.» Nu tad man tiešām elpa aizrāvās un es pārlaimīgi pasmaidīju, jo komentāri tur bija lieki. Nez kāpēc man kurpnieks, kad aiznesu viņam labot zābakus, nekad nav sacījis: «Ziniet, es no apavu labošanas neko nesaprotu!»?Zviedri savstarpējā sarunā ik pa brīdim noteica: «Nekādas dzeramnaudas…» Es šajā krogā neesmu ne pavāre, ne oficiante, ne īpašniece, bet man bija ļoti liels kauns viņu vietā. Čīkst par krīzi, taču neizmanto iespējas paņemt naudu.Hedemorā (arī provinces mazpilsēta, atrodas daudz tālāk no galvaspilsētas Stokholmas nekā Bauska no Rīgas) ir restorāns, uz kuru speciāli brauc ēst stokholmieši. Zviedri no citām pilsētām arī savos maršrutos iekļauj šī restorāna apmeklējumu. Kā tā? Jāstrādā ar sirdi un dvēseli klientu labā, tā, ka elpa aizraujas.
