Pateicību vienai personai šajā slejā vēl neesmu rakstījusi. Šoreiz būs izņēmums.Man ļoti gribas Bauskas novada domes deputātei un skolotājai Verai Grigorjevai paspiest roku un sacīt: «Paldies!» Viņa bija pirmā, kas gudri un tālredzīgi ierosināja pašvaldībai pieņemt lēmumu par Bauskas pils muzeja apmeklējumu bez maksas skolēnu organizētām, iepriekš pieteiktām grupām. Noteikums stājās spēkā vakar, bet mans kompliments Verai Grigorjevai nav balstīts teorijā.Sarmīte Freimane, Bauskas bērnu bibliotēkas vadītājas vietas izpildītāja, to vislabāk apliecinās. Viņa koordinē skolēnu ļoti iecienītu projektu «Bērnu žūrija». Tajā iesaistās daudzi tūkstoši bērnu no visas valsts, vērtējot katra aizvadītā gada grāmatas. Protams, entuziasms ir jāstimulē. Parasti jaunajiem ekspertiem pašvaldība pirka biļetes uz teātru izrādēm. Arī šogad tas bija paredzēts, bet žūrijas dalībnieki priekšlikumu noraidīja. «Mēs negribam ne cirku, ne leļļu teātri, mēs gribam iet uz Bauskas pili!» Sarmīte Freimane citē savas bibliotēkas aizrautīgāko lasītāju sacīto.Diena, kad pilsētas skolu 37 bērni kopā ar bibliotekāri devās uz pili, vairākumam paliks atmiņā kā brīnums. Vēsturisko celtni pēc atjaunošanas ir apmeklējuši tikai daži, bet pārējie Bauskas pili ir uzskatījuši par noslēpumainu, attālinātu un nepieejamu vietu. Bērni jau gribētu, taču sadzīves vispārējā katastrofā prātīgi domājoši vecāki ar ierobežotiem līdzekļiem šādas «ekstras» atliks. Kam tad visvairāk ir vajadzīgas pilis, muzeji, kultūras sarīkojumi, ja ne bērniem vai jauniešiem? Mūsu, pieaugušo, personības attīstībā šīm lietām nav izšķirīgas nozīmes, bet bērniem pils ir brīnums, atklājums, intriga un, protams, «dzīvā», ar grāmatām neaizstājamā izglītība.
