Sociāli ekonomiskās pārmaiņas Latvijā daudzus iedzīvotājus novedušas līdz izmisumam, viņi jūtas apjukuši, nelaimīgi, neredz izeju no situācijas, kādā nonākuši.Satraucošas ir ziņas par pašnāvību skaita pieaugumu Latvijā un citviet. 2009. gadā Igaunijā pašnāvību izdarījuši 280 cilvēki, vēstī nacionālā raidorganizācija ERR. Vairāk nekā puse jeb 60 procentu no pagājušajā gadā Lielbritānijā mirušajiem Latvijas valstspiederīgajiem padarījuši sev galu, ziņo LETA. Gribu vedināt uz pārdomām un atgādināt kādu senu pasaku par karavīru no tās senās cilts, kas gatava cīnīties, palīdzēt savējiem, audzināt bērnus.Mainoties laikiem, aizvien biežāk ienaidnieku vaigā vairs saskatīt nevarēja. Tas varēja atrasties arī aiz trejdeviņiem kalniem, piemēram, virtuālajā tīmeklī, globālajā finanšu pasaulē, tomēr pretinieka klātbūtni nojaust varēja. Karavīrs mēģināja cīnīties, apkārt daudz neskatoties un nerunājot, bet pavarda sargātāja aizvien biežāk zūdījās, ka nekas viņam no sargāšanas nesanāk. Valdošie izdeva dīvainas pavēles, pieņēma nesaprotamus lēmumus, un tas mazināja cīņassparu.Kā miglā zuda laiks, kad asināt ieročus, apzināt rezerves. Arvien biežāk piezagās sajūta, ka cīņas laukā karavīrs palicis viens. Bruņucepure slīdēja uz acīm, aizsedzot skatu, tā kļuva arī aizvien smagāka, un šķita, ka gribas to visu reiz beigt un ir tikai viens ceļš – padarīt sev galu.Un tad kādā naktī, visnotaļ murgainā sapnī, karavīram parādījās sencis no tāltālajiem laikiem. Viņš sacīja: «Tu vari darīt, kā gribi, bet atceries, ka, atņemot sev dzīvību, tu atņem spēku vairākām paaudzēm un stiprākus padari svešos, ilūziju pasaulē mītošos. Tu drīksti saukt sev palīgā gan savus senčus, gan citus cīnītājus. Tev ir vairāk nekā viena izvēle.»
