Nākas dzirdēt teicienu ar ironiski nosodošu pieskaņu – viņam ir nostalģija pēc aizgājušajiem laikiem. Tās jau ir sekas. Bet kur ir cēloņi, par kuriem dažu partiju līderi izvairās runāt?Nedaudzās partijas, nacionālo ideju paudējas, pašlaik negūst tautas atbalstu, tāpēc izmisīgi cenšas celt savu reitingu. Esmu tīrasiņu latvietis vairākās paaudzēs, kuras ar politiskajām partijām nav bijušas saistītas. Raksturs veidojies dievticīgā ģimenē un Ulmaņkārļa skolas gaisotnē ar viņa bildi pie klases sienas. Tas cementēja manas apņēmības pamatus, strādājot un cīnoties gan ar sarkano komisāru kārdinošajiem solījumiem, gan apslēptajiem draudiem. Taču nacionālās idejas pilnībā nenostiprinājās, bet izkusa kā sniegs pēc pārdesmit gadu nodzīvošanas brīvību atguvušajā Latvijā, kad pilnībā spēju izvērtēt gan bijušos, gan pašreizējos notikumus.NodevībaVācu armijai atkāpjoties un krievu armijai tuvojoties, vairāki vietējie zēni bija dezertējuši no leģionāru rindām un slēpās mājas bunkuros. Viņu bijušais skolotājs (aizsargs) savus audzēkņus uzrādīja vācu policijai, pats piedalīdamies aplenkšanā. Pirmajā gadījumā pēc apšaudes aplenktie izlauzās, otrajā gadījumā apšaudē bojā gāja kāda leģionāra nepilngadīgā māsa. Viena skolotāja bija aizsargu priekšnieka sieva. Dzirdēju viņu sakot savam dēlam, lai nedraudzējas ar kalpu bērniem…Cits gadījums. Ienākot vācu armijai, «pamodās» pagasta nacionālie aktīvisti, arestējot padomju iekārtai kalpojušus darbiniekus. Vairākus nošāva. Divus no viņiem atceros, t. i., pionieru vadītāju – jaunu cilvēku – un klasesbiedres tēvu – strādnieku. Būtu nošauti vēl vairāki, bet vācu virsnieks pavēlējis atbrīvot. Slepkavību organizētāju vidū bijis arī pieminētais aizsargu priekšnieks. Vai arī tas ir latviešu nacionālais patriotisms?Relaksēšos ilgās pēc pagātnesManas darba gaitas saistījās ar kolhoziem dažādos republikas rajonos. Nebiju sarkanās grāmatiņas nēsātājs, tomēr tiku cienīts, man uzticēja sabiedriskus pienākumus rajona mērogā. Par pārmaiņām lauku cilvēku dzīvē un darbā neatkārtošos, jo par tām rakstīts iepriekšējās publikācijās. Tagad esmu vecs, sabiedrībā nevajadzīgs – ne pats, ne mani uzskati. Turu par pienākumu atklāti pateikt, ka savā atturībā kļūdījos. Atliek relaksēties nostalģijā par aizgājušo un domās par demokrātiju kā piemērotāko modeli sabiedrības attīstībā.
