Veikala maisiņos ielikts mazs kucēns pirms neilga laika smilkstēja Bauskas pilsētas Pilskalna ielas kādas mājas pirmajā stāvā.Būtībā jau nav svarīgi, vai pamestais mīlulis ir mazs vai pieaudzis, jo zvēriņam ir grūti izdzīvot pat brīvā dabā, kur nu vēl cilvēku radītajā pasaulē. Pieļauju, ka šādā veidā atstāts suns, kaķēns vai cits kustonītis ir ienācis ne viena vien cilvēka dzīvē.Pamestie dzīvnieciņi ir tikai viena mūsu ikdienas dzīves puse. Man mājās ir trīs citu cilvēku negribēti kustoņi. Pašam vienmēr gribas izglābt vēl kādu, taču apzinos, ka ir noteikts skaits zvēriņu, par kuriem ģimenē spējam rūpēties.Ikviens, kuru pieņemam, ir jābaro un jāaudzina. Gan šogad, gan arī citus gadus nepārtraukti dzirdam par gadījumiem, kad suņi sakož cilvēkus uz ielas. Tas nozīmē, ka saimnieki ir pieņēmuši dzīvnieku, par kuru vai nu nespēj, vai arī nevēlas rūpēties. Citi teic, ka audzinot agresīvu sargu. Bieži vien tā ir uzkrāto negāciju izpaušana pret dzīvnieku, kurš parasti arī šīs sajūtas nevar noturēt sevī.Grūti spriest, kurš šādu attieksmi no kā ir pārņēmis, bet rīkojamies mēs kā varas partijas. Uz ārzemēm izbraukušos var salīdzināt ar kaķēniem, kas pamesti pie citu durvīm. Neteiksim, ka tā ir tīša atstāšana, bet būtībā tas pats vien ir. Savukārt citi tiek rīdīti pret tuvākajiem kaimiņiem, citām tautām vai sociālajiem slāņiem. Daudzu ļaužu attieksme pret dzīvniekiem ļoti atgādina mūsu politiķu attieksmi pret cilvēkiem.
