Mūsu tautu un šo vietu, Visu pasauli es cienu,Tā var izprast katru dienu, Nekrist panikā vai augstprātīgā mierā,Redzot laimi, kuru meklē tikai vienā, Dzirdot vārdus, kas ir tukši,Klausoties tai putrā vienā, Gribu veikt ko šajā dienā!Varētu turpināt – galvā haoss, visur mēsli, visur, kur saskaramies ar valsts pārvaldi. Uzskatu, ka ierēdņi, amatpersonas – vienā vārdā, «kaklakungi» – dara savu darbu bez iedvesmas un ziedošanās tautas labā. Manuprāt, valsts darbā strādājošajiem ir jābūt patriotiskai motivācijai, jo augstāks amats, jo nesavtīgāka, patriotiski motivētāka personība. Idealizēju, var jau būt, bet tagad nav ne tuvu tam. Pastāvīgi ienākumi un iespējas darboties savā biznesā ir cilvēkiem, kas atrodas pagastu un pilsētu domēs. Viņi ir ļoti aizņemti, rūpējoties par savu biznesu, papīru kārtošanu, atļauju izsniegšanu sev un tuvu stāvošiem cilvēkiem. Maz laika atliek sabiedriskiem darbiem un saviem tiešajiem pienākumiem pret tautu. Lišķība, snobisms, bezatbildība, šķiet, tā jau ir mūsu ikdiena.Pēdējos gados tiek skandināts: «katram jārūpējas par sevi pašam, kas cits, ja ne tu pats!» Tas stipri atgādina meža likumus – izdzīvo un pastāv tikai stiprākais, slimie un nevarīgie izmirst. Jā, viss tā kā būtu pareizi, bet viņiem mežā nav sacerēti likumu panti, kas padara vienu priviliģētāku par otru. Esmu pārliecināts, ka lasītājs sapratīs, ko es ar to domāju. Jā, ar to es gribu teikt, ka cilvēkam jārūpējas par otru. Spējīgākajiem, talantīgākajiem ir jāuzņemas atbildība par sevi, tuvākajiem un padotajiem. Tie pārmetumi, kas izskan no darba devējiem, ne tuvu visi ir objektīvi un pamatoti.
