Pieplacis logam, mazs puika iespurdzas un pagriežas pret mammu: «Kāpēc tā tante iet kā pīle?»Arī pārējie pasažieri pastiepj kaklus norādītajā virzienā. Tramvajs tikko ir apstājies pieturā. Ielu cenšas šķērsot sieviete ar diviem iepirkumu tīkliņiem pie rokas. Bedrainā brauktuve nu nekādi nav saucama par lielu peļķi. Tas ir milzīgs, viļņojošs dīķis. Kad «pīle» ir iebridusi līdz puslielam, viens sainis izslīd. Gājēja zaudē līdzsvaru un ar klunkšķi ieveļas dubļainajā zampā. Izmisīgi ķepurojas, cenšas savākt izkritušos pirkumus, bet viss tramvaja vagons kratās smieklos. Autobraucēji nervozi pīpina, jo luksoforā tikko iedegusies zaļā gaisma.Beidzot ir pienācis pavasaris. Gandrīz visa Rīga peld kūstošā sniega ūdeņos. Mazajā Bauskā peļķes nav tik draudīgas, bet autovadītāju attieksme pret gājējiem tālab nekļūst iecietīgāka. Kāpēc neveiklo «pīļu» dēļ būtu jāsamazina ātrums? Neviens taču neskries pie ceļu policistiem un nesūdzēsies, ka vismaz pāris reižu dienā ir apšļakstīts no galvas līdz kājām. Noskurināsies un ies tālāk. Sievietes pie stūres, starp citu, ir daudz saudzīgākas pret gājējiem. Viņas vismaz cenšas situāciju vērst par labu.Bet nav ko uztraukties par auksta ūdens dušu! Peļķes, dubļi un nervozie braucēji ir pavasara tradicionālie atribūti. Mēs esam tik ilgi gaidījuši, kad ieilgušajam «ledus laikmetam» pienāks gals. Ir atgriezusies arī gaisma, tādēļ iemeslu līksmākam prātam ik dienu kļūst vairāk. Nav vērts bēdāties par apšļakstītu mēteli. Šodien jau nu nepavisam, jo 22. marts ir Pasaules ūdens diena. Saullēktu «zaļi» domājošie sagaidīja pie ūdeņiem, vienojoties klusā pateicībā par dabas dāvanu, kuras mums ir pārpārēm.
