Vai tā ir mīlestība, vai
atkarība?Cik daudz mums apkārt
neaizsargātu cilvēku brieduma gados?
Atkarība
Milda sēdēja pie ķēķa galdiņa un malkoja rīta
tēju. Bija desmitais mēneša datums. Nesīs pensiju. Lieli prieki.
Mildai bija 84…
…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Atkarība
Milda sēdēja pie ķēķa galdiņa un malkoja rīta
tēju. Bija desmitais mēneša datums. Nesīs pensiju. Lieli prieki.
Mildai bija 84 gadi, aisēdējusies šajā saulē. Viņa dzīvoja sociālās
mājas tā saucamaja dzīvoklī: 12 kvadrātmetri istaba, nodalīts
koridoriņš ar ierīkotu gāzes plītiņu un 2 kvadrātmetri dušai un
podam. Kad viņu sociālais dienests pārvietoja no 3 istabu dzīvokļa
Rīgas centrā, Mildai ilgi bija jādomā, ko no mēbelēm un iedzīves
paņemt, ko atdāvināt, ko izmest.
Mūžs pagāja
smagi strādājot. Sākumā izsūtījumā no 15 gadiem viņa 10 gadus
nostrādāja fermā. Kad varēja atgriezties Latvijā, viņu labā darbā
neņēma – nebija uzticama režīmam. Viņa strādāja par apkopēju VEF
kultūras namā. Dažu reizi aizvietoja
garderobisti, tomēr naudiņa nāca. Uz pusslodzi iekārtojās par
sētnieci, lai saņemtu dzīvoklīti pagrabstāvā.
Viņa vēl jauna, glīta sieviete iekrita acīs
kādam atraitnim, krievu virsniekam. Apprecējās. Neba aiz
mīlestības. Šim bija 3 istabu dzīvoklis, labs amats. Piedzima
dēliņš, nosauca par Oļegu. Vīram bija smags raksturs, bieži
iedzēra, palaida rokas.
Dēls auga un vēroja šādu
ģimenes modeli. Arī Oļegs drīz vien sāka dzert. Sākumā kopā ar
tēvu. Bet vēlāk atradās citas kompānijas.
Milda dzīvoja vienās bailēs, gan vīram, gan
dēlam rokas bija smagas.
Kad sākās
Atmoda vīrs nomira. Dēls palēnām izpārdeva sakrāto mantu. Strādāt
viņš negribēja un nemācēja.
Dzīvojot
sociālajā mājā Milda atkopās. Bailes viņu apmeklēja tikai reizi
mēnesī, pensijas dienā. Uzradās dēls. Ja bija iedzēris, tad tikai
paņēma no mātes daļu pensijas, bet ja kādu laiku nebija dzēris,
notika gan kautiņš, gan lamāšanās, gan visu naudu, ko atrada,
paņēma.
Milda jau bija iemanījusies slēpt
naudu pie komendantes, pie kaimiņienes Olgas, ja dēls nāca vakarā.
Bet ja viņš nāca tūlīt pēc pastnieces, Mildai nebija, kur sprukt.
Nācās atdot visu.
Kādreiz viņa iedomājās,
vai tā bija lielā mātes mīlestībā? Vai tā bija atkarība? Vienīgais
tuvinieks tomēr.
Pie durvīm pieklauvēja.
Pastniece iedeva 79 latus. Parādīja, kur parakstīties.
Un aizgāja. Mildai bija nelāga nojausma.
Viņa paņēma savu kruķi, aizstreipuļoja līdz logam, jā, tur viņš
nāca. Viņa izņēma no naudas kaudzes divus
desmitniekus, sarullēja, iebāza spilvenā. Sakārtoja spilvendrānu.
No malas izskatījās labi. Viņa atkal atgriezās pie tējas.
Bez klauvēšanas ienāca dēls. Izskatījās
smaidīgs. Būs dabūjis ko grādīgu iedzert.
Viņš paņēma naudas kaudzīti no galda, pārskaitīja. „Kur pārējā?”
„Atdevu parādus.”
Viņš apsēdās iepretī
mātei. Izskatījās vecs, vārgs, nožēlojams.
Pēkšņi Milda iegārdzās. Elpa aizrāvās un
apstājās. Viņa noslīdēja uz grīdas. Oļegs ar šausmām noskatījās.
Viņš nemetās mātei palīgā, nesauca arī kaimiņus palīgā.
Piecēlās. Ar acīm noskatījās, vai bija kādas
vērtīgas mantas. Paņēma divas sudraba karotītes, vāzīti. Iebāza
roku zem matrača. Atrada 50 latus. Pārmeklēja visu gultu. Atrada
vēl 20 latus. Nopūtās. „Nu ko, te vairs
nav ko meklēt.”
Viņš pārkāpa pāri līķim.
Nobrauca ar liftu uz pirmo stāvu lejā. Mirkli pastāvēja, piegāja
pie dežuranta Georga. Pateica, ka mātei ir slikti, lai pēcpusdienā
uziet augšā, paskatās. Un izgāja no sociālās mājas. Viņš gāja
viegliem soļiem, domas viņa dzīvi netraucēja. Viņš iemācījās
nedomāt lieki.
