Vai ir iespējama brīvība? Visi mēs atrodamies dažāda
rakstura važās – mīlestība, atkarība, laiks, laika apstākļi, telpa,
nav telpas….Brīva ir tikai dvēsele, bet viņai
nav atmiņu, nav vēlēšanās, nav gribas…
Brīvā
dvēsele…
…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Brīvā
dvēsele
Zanda
gāja uz autoostu. Šodien darbu padarīja ātrāk kā parasti,
Grāmatvedībā arī nebija paredzētas nekādas vārda dienu svinības.
Krēsloja. Sen Rīga nav bijusi tk balta, tik
sniegota, tik salta. Visa Latvija bija apsnigusi. Balta pilsēta
baltā pasaulē. Balta sniega sega apklāja melno un drūmo Latvuju,
kuru skāra melnā un bezcerīgā krīze. Sals pieturējās otro mēnesi.
Zanda iegāja autoostā. Daudz cilvēku,
pārsvarā, jaunieši pulcējās bariņos. Jautri čaloja brīvdienu
gaidās. Cilvēki smaidīja, jokoja. Zanda nopirka biļeti līdz Cēsīm.
Laika bija daudz, veselas 65 minūtes. Viņa nolēma šo laiku izmantot
visu, līdz pēdējai minūtei un izbaudt šo laiku, izgaršot,
izjust.
Viņa iegāja aptiekā. Ožu
apreibināja aptiekas smaržas, viņai patika aptiekas smaržas. Patika
raudzīties, kā strādā farmaceites. Apskatīja kosmētikas vitrīnas.
Piegāja pie farmaceites, nopirka citramona tabletes. Ne vajadzēja,
ne galva sāpēja. Vienkārši gribējās izjust iepirkšanās
prieku.
Klaiņojot pa autoostu,
sagribējās kafiju. Pie automāta rindas nebija. Espresso kafija
debešķīgi, saldi rūgteni smaržoja, uzdzina atmiņas. Kādu reizi pie
kafijas tases Zandas labākā draudzene Velga teica: „Tu vienmēr esi
opozīcijā, pat tad, kad klusē.” Velga patiesi pamanīja, ko Zanda
pat nebija slēpusi. Viņai patika sajūsties brīvai, kaut vai tikai
sīkumos, domās, fantāzijās, sarunās, apģērbā. Jo darbs prasīja
pilnīgu atdošanos un paškontroli.
Iegāja
veikaliņā, kur tirgoja kancelejas preces. Zandai pretī raudzījās
smaidīgs eņģelītis, neglīta, banāla svece. Viņa nolēma nopirkt šo
ķēmiņu.
Zanda iegriezās
datorsalonā. Ātri pārskatīja dažas mājas lapas, uzrakstīja 4
vēstules, nosūtīja tās adresātiem.
Cilvēki
bija neparasti laipni un smaidīgi, arī pārdēvējas bija
laipnas.
Laika bija gana, Zanda
apsēdās brīvajā krēslā, izvilka laikrakstu, pārlaida acis pār
virsrakstiem. Virsraksti bija optimisma pilni, daži joki par krīzi,
daži ieteikumi sievietēm, kā zaudēt svaru, daži padomi kungiem, kā
nezaudēt optimismu, ieteikumi apmeklēt pirtis, ieteikumi lietot
ekoloģiski tīru un veselīgu pārtiku. Paskatoties stacijas
pulkstenī, Zanda piecēlās. Laiks pagāja
ātri.
Autobus atnāca laicīgi. Apsēžoties savā
vietā, Zanda nodomāja, ka beidzot viss ir
galā.
Autobus brauca pa slidenajām Rīgas ielām.
Pēc laba brīža parādījās pilsētas nomalēs sniegā ieputinātās mājas.
Pie Rīgas robežas viens, krietni samiegojies pilsonis, atjēdzās, ka
iekāpis citā autobusā. Šoferis bez kurnēšanas izlaida
aizmāšu.
Autobus ienira tumsā,
turpinot ceļu uz rajona centru. Sākās mežs. Zanda piecēlās.
Piegājusi pie vadītāja, palūdza izlaist viņu nākošajā pieturā. Ārā
kāpēji bija vairāki. Zanda izkāpa, piegāja pie soliņa, sāka
rakņāties savā lielajā somā, kur varēja atrast visu. Strādājot
Rīgā, vienmēr bija jābūt gatavai neparedzētiem gadījumiem. Pārējie
izkāpušie izklīda.
Zanda
gāja pa slideno taciņu, domājot, ka nevajag nekur steigties, nav
arī nekādas vajadzības aizklīst tālu. Viņa nogriezās no taciņas,
smagi brida caur brikšniem pa lielo sniegu līdz beidzot ieraudzīja
klusu meža ieloku. Kaut kur tālu varēja dzirdēt mašīnu dūkoņu uz
šosejas, viensētās rēja suņi. Pie priedes Zanda apstājās, labi, lai
notiek te. Viņa apsēdās sniegā, piespiedās ar muguru pie priedes,
ieelpoja salto gaisu. Notīrija sniegu sev apkārt. Izvilka stulbo
eņģelīti. Eņģelītis stulbi un truli smaidīja.
Zanda atrada somā šķiltavas, aizdeza
sveci. Liesma dega un siltā gaisma atgādināja …. Vai tā bija
pasaka? Kurš to sarakstīja? Laikam, Andersens? Nebija svarīgi, kas.
Vai nebija Kārlis Skalbe? Nav svarīgi!
Meitenīte sildījās no sērkociņu
liesmām…
Sals pieņēmās spēkā. Kāju
pirkstus vairs nevarēja just. Elpa kļuva viegla, liega,
bezkaislīga, nedaudz saraustīta.
Zanda
aizdedza cigareti, negribīgi, bez baudas izsmēķēja. Par daudzām
lietām vēl vajadzēja padomāt.
Domas
šaustījās pa galvu. Ne pie vienas negribējās palikt ilgi. Domas
bija tumšas un smagas. Sveču liesmiņa nelīdzēja tās atvairīt. Zanda
nopūtās, nolēma reizi mūžā noskaitīt Tēvreizi.
Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs
vārds!
Lai nāk Tava valstība! Tavs prāts lai
notiek
kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo
maizi
dod mums šodien! Un piedod mums mūsu
parādus,
kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā,
bet atpestī mūs no ļauna!
Jo Tev
pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.
Un piedod mums mūsu parādus. Jā, parādi
bija pāri galvai. Un to vairs nevarēja labot, mainīt. Kāds gudrs un
vieds cilvēks teicis, ka katrai bezizejai ir vismaz divas izejas.
Zanda neredzēja nevienu. Viņa kā akla taustījās, netiekot uz
priekšu, viscaur bija mūris. Zanda mēģināja strādāt trešā darba
vietā, izrādījās par grūtu. Viņa mēģināja izdomāt kādu jaunu
pelnīšanas shēmu. Bet prātā nenāca neviena
gaiša doma. Bezcerība žņaudza viņu aizvien ciešāk. Tā
apņema ap krūtīm un spieda pie zemes. Rokas un kājas kļuva
nekustīgas. Zuda griba dzīvot, zuda griba mainīt dzīvi.
Tās vēstules, kuras viņa nosūtīja bija
svarīgas, svarīgas palicējiem.
1. Vēstule
dēlam.
Mīļais
dēls!
Rakstu Tev, jo izrunāties
mums abiem trūkst gan pacietības, gan iecietības. Es vēlu Tev tikai
labu. Bet neprotu to izteikt vārdos. Dzīvo vesels. Un netici
nevienam, kurš Tev grib aizdot naudu uz ļoti izdevīgiem
noteikumiem. Netici nevienai bankai. Dzīvo ar skaidru
galvu un skaidru naudu.Tev ir laba, gaiša galva.
Izķepurojies lūdzu no tiem sūdiem, kuriem vārdā – krīze.Tev ir labi
draugu, brīnišķīga meitene. Lai Tev veicas.Dzīvē ej uz priekšu,
neatskaties, neatceries. Ej visam pāri.Tikai cilvēks ar biezu ādu
vār šajā dzīvē ko sasniegt. Lūdzu uzaudzē biezu
ādu.
Mamma
2. Vēstule mātei.
Labdien, Mīļo
māmulīt!
Piedod man par visu, ko
esmu izdarījusi, ko neesmu padarījusi. Tāda nu esmu. Piedod un
dzīvo vesela.
Zanda.
3. Vēstule Cēsu
Domei.
Cēsu
Domei
Iesniegums
Lūdzu izskatīt sekojošu
jautājumu.
Dzīvokli Rīgas ielā 67 –
34, Cēsīs drīz, droši vien, ja nenotiks brīnums, pārņems banka, jo
es esmu parādniece. Šajā situācijā esmu pati vainīga. Bet nāksies
ciest arī manai mammai. Mamma – Anna
Bērza, pensionāre, ar lielu darba stāžu.Visu mūžu
godīgi nostrādāja
Cēsīs.
Vai Cēsu novada Dome
nevarētu izskatīt jautājumu par sociālā dzīvokļa vai istabas
piešķiršanu Annai Bērzai. Pati jau esmu nolēmusi pēc izlikšanas no
dzīvokļa izdarīt pašnāvību, bet mammai gan vajadzēs kaut kur
dzīvot.
Klāt pielieku vēstuli, kādu
esmu nosūtījusi bankā.
Zanda
Lapiņa
4. Vēstule
Bankai.
Labdien!
Es,
Zanda Lapiņa, personas kods 080858-12000, dzīvoju (vēl pagaidām)
Cēsīs, Rīgas ielā 67 – 34; esmu sliktais debitors, esmu
pārvērtējusi savas spējas un iespējas atmaksāt aizņemto naudu.. Es
esmu nepareizi novērtējusi savu veselību un iespēju strādāt ilgi un
sekmīgi. Nevar ilgstoši strādāt divās darba vietās manā vecumā un
domāt, ka tā būs mūžīgi. Es viena pati esmu vainīga situācijā, kurā
esmu ievilkusi savu ģimeni
Man nav tiesību kaut ko
lūgt, prasīt kādu palīdzību. Es varu
tikai informēt par situāciju.
Esmu
totālā bezizejā un nopietni apsveru iespēju aiziet no dzīves. Man
nav nekādu ilūziju par savu materiālo un finansiālo situāciju. Esmu
parādā kopsummā 21000,00 Ls. Es esmu
visos iespējamos melnajos sarakstos. Manas saistības jau
ir sekmīgi nonākušas pie Tiesas
izpildītājiem.
Ar šā gada 13. maiju esmu
bez darba. Bieži slimoju (gada laikā biju slima 7,5 mēnešus), tas
nozīmē, ka nekad vairs arī neatradīšu normāli apmaksātu
darbu.
Nākotnes plānu nav un nevar
būt.
Visu labu
vēlot,
Zanda
Lapiņa
Zanda
vairs nejuta ne salu, ne sāpes, ne slāpes. Sāpes, kas viņu mocīja
visu viņas dzīvi pazuda, izgaisa. Sveces liesma nodzisa. Zanda
atkrita uz muguras, atvērtām, nekustīgām acīm viņa skatījās
debesīs, zvaigznēs. Zvaigznes likās esam tik tuvu. Tās tuvojās,
kļuva lielākas, baltākas, spožākas. Tās
aicināja.
Dvēsele raisījās valā no
visa, kam vārds Zeme, no visa, kas saistīts ar zemes rūpēm, zemes
priekiem, zemes niekiem. Krita visi valgi. Nebija svarīgi ne
mīlestība, ne atzinība, ne draudzība, ne sāpes, ne kaisles, ne
atkarības. Tur, kur viņa dosies, nav tādu jēdzienu. Atbrīvojusies
no visa, kas pieder Zemei, dvēsele brīva un līksma traucās pretī
gaismai. Baltai, atdzimšanu sološai gaismai, mūžīgai
gaismai.
Mana brīvā
dvēsele.
Brīva?
Pavisam
brīva…
