Bija reiz saldais Atmodas laiks. Bet revulūcijas izcīna
altruisti un muļķi. Ražu novāc manīgi cilvēki,
bodnieki…
Lai dzīvo 4. maijs, Latvijas
neatkarības atjaunošanas pasludināšanas
diena!!! Augsti
godātie,Tautieši! Dāmas un…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Lai dzīvo 4. maijs, Latvijas
neatkarības atjaunošanas pasludināšanas
diena!!!
Augsti
godātie,Tautieši! Dāmas un kungi!
Reiz dzīvoja kalpu tauta, par latviešiem tos
sauca. Dzīvoja gan zem zviedriem, gan zem krieviem, gan zem
vāciešiem veselus 700 gadus, gan zem eiropiešiem. Un
vienmēr mācēja izgrozīties, to latviskumu saglabāt.
Dzīvoja, dzīvoja un sadomāja pāriet kalpībā pie dižās Eiropas.
Eiropas kungi sagāza Latvijā bankas lielas un mazas, kredītus
svieda pakaļ, ja nebiji slinks, ņēmi arī. Un tā nu mūs savalgoja,
katrs otrais ir parādā, parādā uz mūžīgie laikiem, līdz desmitajai
paaudzei (ja tādus vēl spēsim saradīt). Eiropas kungi atvēra te
kazino un bordeļus, lai Britu tūristiem, būtu, kur aizbraukt tvaiku
nolaist, piedzerties līdz nemaņai un pie Brīvības pieminekļa
pačurāt.
Vēlos Jums pastāstīt par to, kā mēs
dzīvojām pēdējos divdesmit gadus. Kā sacīt, jāsaka, dzīvojām bez
bēdu. Maize ir, reņģes ir, siļķes ir, sīpolus izaudzējam
paši – ko vēl vajag? Baznīcas arī
netrūkst. Tie čaklākie pat kartupeļus un kāļus izaudzē. Viens otrs
vasarā pa mežiem sēņo,ogo,pirts slotas sasien.
Mēs, tie kalpi, ar kalpu dvēselīti, ievēlējām,
savēlējām tos runas vīrus, balamutes,
pļerkšķus, jo tukša muca – tālu, skaisti skan.. Ko tad kalpam
vairāk vajag? Klausīties skaistos vārdus, saulainus solījumus,
gaidīt, kad tā leiputrija nāks. Un visiem būs labi, tik labi.
Kā runas vīri teiks,tā būs.
Nu tad mūsu runas vīri strādā kā māk.
Galvenais, būt īstā vietā, īstā laikā un ar īstiem čomiem
draudzēties. Un tad viņiem no debesīm nāks debesu manna. Amatos
tikuši, apvēlušies, tautiešus vairs vaigā nepazīst. Tagadiņ galvenā
problēma – kā Latviju pārdot, lai pašiem daudz tiek. Bet nu kas to
zina, varbūt jau pārdevuši, nosaukums vien palicis. Latvija.
Latvija, kas atjaunota 4.maijā. Bet, varbūt, pārdota?
Un kas tad palicis? Glauns nosaukums Latvija.
Daudz brīvas vietas. Aizaugušas pļavas. Zilās govis, kuras ganās
savvaļas pļavās, savvaļas zirdziņi, kuri ganās savvaļas pļavās.
Daži desmiti dabas rezervātu, kur augu augi, kas sarkanājā grāmatā
ierakstīti. Daži desmiti skolotāji, kuri vēl skolo bērnus. Daži
desmiti ārstu, kuri vēl ārstē sirgstošos. Daži desmiti turīgu
zemnieku, daži tūkstoši miljonāru (kur un kā radušies, tik nelabais
zina?), un pārējie, tā sauktie liekie, liekēži, kuriem ne darba,ne
māju, jāved laikam būs mežā dziļākajā un jāatstāj vilkiem
barībai.
Mūsu bērni mūsu dārgajai Latvijai nav
vajadzīgi. Jo viņu mazāk, jo labāk lielajai Eiropai.
Mūsu pensionāri ir tik nevajadzīgi, ka ikkatrs
runas vīrs, savā svarīgajā runā vismaz 5 reizes
atkārto, ka to pensionāru ir par daudz, ko ar
pensionāriem darīt? Izveidot lēģeri, salikt nabagmājās, izdomāt ko,
lai ātrāk apmirst.
Mūms gan esot lielais bars
valdnieku, pārvaldnieku, vadītāju, birokrātu, bet tie visi ir
vajadzīgi, kur nu bez tiem?
Mūsu dārgie
prezidenti un ministru prezidenti ik svētkos skaistas runas rūnā:
„Mēs esam vareni, mēs esam diženi… Un neaizmirstiet prastie kalpi
no rītiem un vakaros zobus birstēt. Arī angļu mēli kalpiem tagad
jāprot, jo lielajā Eiropā labaka dzīve būs tiem kalpiem, kuri
angliski runās un sapratīs. Un grūtos laikos kalpiem,kā pingvīniem,
vajagos saspiesties ar mugurām un gaidīt labākos laikus. Un vispār,
nav nekāda neraža – nothing special!”
Vai nu esam pārdoti, vai tikai puspārdoti, bet musu
runas vīrus tagadiņ vagarē SVF. Skaļš un smuks nosaukums. Tie vīri
ir cieti, kā viņi teiks,tā mūsu runas vīri darīs.
Šos divdesmit gadus es atceros kā murgu –
pastāvīgie kritieni un smagas piecelšanās. „Un mūžīgā cīņa, miers
mums tik sapņos…”
Es mīlu Latviju, cenšos
dzīvot godīgi. Un arī visus nodokļus maksāju. Bet Latvija nemīl
mani. Es esmu lieka šai dzīves karnevālā. Mans dēls arī ir lieks,
Latvijai viņš nav vajadzīgs. Ko darīt? Aizbraukt un pēdējam izslēgt
gaismu?
Manī viss saceļās pret šādu
risinājumu.
Nu tagad ir tā, kā mēs sapņojām
astoņdesmitajos gados – basām kājām, brīvi nabagi zem tiltiem un
pie miskastēm… Un ārzemēs mēs esam
kalpi bagātajiem rietumeiropiešiem.
Es palikšu līdz galam. Sažņaugšu zobus, lūpas
sakodīšu, aizturēšu elpu, nebūšu lepna.
Skumji,visu mūžu esmu strādājusi, darba stāža
46 gadi, bet dzīvoju bez nākotnes plāniem, vienai dienai.
Ej, Latvija, vai maz es Tev esmu devusi, visu
savu dzīvi,visus savus spēkus, visu savu necilo veselību? Kāpēc Tu
mani nemīli? Vēsa gan tu, māmuliņa…
