Projektu konkursā mums neveicās. Bijām iesnieguši savas daudzdzīvokļu mājas apkārtnes uzlabošanas vīziju.Nekādu lielu naudu neprasījām. Pat pieticīgs atbalsts mums noderētu sporta laukuma aprīkošanai, jo namā dzīvo 17 pavisam mazi un skolas vecuma bērni. Un vēl mēs gribējām galdniekiem pasūtīt puķu kastu statīvus zālienā pie fasādes. Līdzīgus tiem, kas ik vasaru redzami Iecavas galvenās ielas abās malās. Jutāmies nedaudz saskumuši, kad finansēto projektu vidū mūsējā nebija.Un tad kādu vakaru, atgriežoties mājās, zālienā ieraudzīju ziedu statīvu – pavisam īstu, nevis izsapņotu! Uz kāpnēm stāvēja kaimiņš. Kā gids paviršai tūristei viņš skaidroja: «Tu nepiedalījies mājas iedzīvotāju iepriekšējā sapulcē un nezini, ka mēs visi nobalsojām par to statīvu. Lieku apsaimniekošanas līdzekļu mums nav. Bet vai kļūsim nabadzīgāki, ja nopirksim tās daudzu kārotās puķes?» Viņa ierosinājumu pirmajā naktī ik pa brīdim palūkoties uz statīvu mūsmājas sievietes uztvēra kā apzinīgas skolnieces. Nekas slikts neatgadījās. Staigātāji tumsā jaunajam dailes objektam pat pirkstu nebija piedūruši. Taču modrību saglabājam joprojām.Skeptiķi varbūt nodomās – atraduši, par ko jūsmot! Puķu statīvi un kastes katram kārtīgam saimniekam visu vasaru stāv pie mājas. Tomēr ir milzīga atšķirība starp personisku un daudzdzīvokļu namu, kura iedzīvotāji tomēr spēj vienoties par konkrētu jautājumu, kam nav nekādas saistības ar egoistiskām interesēm. Tas ir sabiedriskais labums, kura izpausmes nav jāmeklē sarežģītās sociālās teorijās, bet vispirms – šķietami maznozīmīgos sīkumos. Piemēram, tādos kā vienprātīga lēmuma pieņemšana un īstenošana puķu lietā.
