Natai beidzās viena dzīve. kāda būs dzīve pēc dzīves?
Turpināt Rīts. Nata atvēra
acis. Pirmā doma, kura viņu apmeklēja jau divus mēnešus:”Aldis
nomiris. Ko darīt?” Vīrs nomira tik
pēkšņi, ka Nata nespēja, negribēja pie…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Turpināt
Rīts. Nata atvēra
acis. Pirmā doma, kura viņu apmeklēja jau divus mēnešus:”Aldis
nomiris. Ko darīt?”
Vīrs nomira tik
pēkšņi, ka Nata nespēja, negribēja pie tā
pierast. Tumš tukšums aizpildīja sirdi. Viņi bija precējušies 10
gadus, nebija paspējuši viens otram apnikt. Arī darbs dzina darbu.
Nebija laika un gribēšanas kaut ko mainīt. Vīrs viņai bija labs.
Draudzenes smējās:”Kā aklai vistai grauds.”
Bija bēres, kurās viņa nenobirdināja ne
asaras, bet neko citu neatcerējās. Tas sāpēja, kā vaļēja, asiņojoša
rēta. Nata nespēja skatīties uz smaidīgiem, jautriem cilvēkiem,
gribējās pieiet klāt un nodzēst to stulbo smaidu. Jo viņai sāpēja
dvēsele. Ak, kā sāpēja!
Dienas gaitas, lopi, dārzs,
veikals, kuru viņi ar vīru iekārtoja. Dēls. Viņam bija tikai divi
ar pusi gadi, bet viņš bija saprātīgs, mierīgs.
Viņa klātbūtne veldzēja sāpes.
Pirms mēneša bija atbraukuši pagasta
priekšnieks ar kādu nepazīstamu vīrieti. „Dodu Jums mēnesi laika,
veikalu mēs likvidēsim. Dzīvokli arī jāatbrīvo. Lopus pārdodiet.
Mums ir citi plāni par šo ēku.”
Inventarizācija
noritēja gludi, preces pieņēma veikals 5 kilometru attālumā. Arī
ledusskapjus un citas mēbeles un citas ierīces norakstījas un
aizveda uz pagastmāju.
Mēneša laikā visus lopus,
izaugušos kartupeļus, vareni paaugušās cukurbietes, miežus pa lētu
naudu izpirka kaimiņi.
Nata bija pierakstīta
Aizkrauklē. Turp viņa devās uz
Domi, lai uzzinātu, kur dzīvos. Bērnam
piešķīra 15 latu apgādnieka zaudējuma pensiju. Bija arī nelieli
iekrājumi sākumam. Aizkraukles Dome nolēma
Natai piešķirt vienistabas dzīvoklīti ar malkas
apkuri.
Nata sarunāja mašīnu, lai aizvestu savas
necilās mēbeles uz jauno mitekli. Aizveda arī kravu sausas
malkas.
Šodien bija pēdējā diena vietā, kurai
Nata ar vīru veltīja 10 dzīves un darba gadus.
Šķīdoņa, šļūdoņa – oktobrī uzkrita mitrs
sniegs. Sniegam virsū sakrita zaļas ozollapas. Varbūt, skaisti? Bet
skumji, smeldzīgi. „Ko darīt?”
„Mārīti, iesim
pastaigāties līdz upei?” Puisēns pamāja. Viņi saģērbās, izgāja ārā.
Vieglā pastaigas solī devās uz upes pusi. Puisēns slikti runāja,
tikai kaut ko savā īpašajā valodā.
Tā viņi, klusējot, aizgāja līdz upei. Upes
ūdeņi tumši, auksti, aicinoši traucās
garām, uz jūru. Ūdeņi uzrunāja Natu. Ūdeņi sauca palikt te uz
mūžu.
„Mārīti, tu gribi dzīvot?” Un pēkšņi
bērns, kas gandrīz nerunāja, skaidrā balsī, saprotamā valodā
atbildēja: „ Ja, mamma, es gribu dzīvot!” Tas bija brīnums, vairāk
nekā brīnums.
Viņi vieglā gaitā atgriezās
savā bijušajā mājā. Savāca divas pēdējās somas, gāja uz autobusa
pieturu. Līdz autobusam vēl minūtes 15. Pēkšņi piebrauca pagasta
veča glaunais auto, viņš izkāpa, paņēma veikala atslēgas, aizcirta
automobīļa durvis un aizbrauca.
Drīz
vien pienāca autobuss. Nata nopirka biļetes, apsēdās
uz sola. Šī dzīve ir beigusies. Protams, sāksies jauna. Būs
turpinājums. Kāds tas būs?
