Medicīna un ārstēšanās ir emocionāls process, taču ārstiem un arī žurnālu galvenajiem redaktoriem, kas raksta par šīm tēmām, jāstāv emocijām pāri un situācija jāizvērtē objektīvi.Tā, protams, jābūt. Un tomēr, kā saka, visi mēs esam cilvēki, mēdzam kļūdīties… Laikam vienā reizē bija sakrājies par daudz, un es 16. jūlija «IEVAS Veselības» redaktores slejā atļāvos izteikt savu viedokli par ārstēšanas un atsevišķu ārstu darba kvalitāti mūsu valstī. Tieši tobrīd man ļoti tuvs cilvēks bija saskāries ar nepatīkamu pieredzi un tāpēc šo faktu tvēru īpaši emocionāli. Savu darīja arī sociālā motivācija brīdināt citus potenciālos pacientus.Taču, kā zināms, emocijas nav labs padomdevējs. Emociju iespaidā tiek veikti gan lieli darbi, gan lielas aplamības. Diemžēl tā ir noticis šoreiz. Tāpēc, principā neatsakoties no slejā izteiktajām domām, es ļoti, ļoti atvainojos personīgi dakterim Arnim Purviņam par viņa publisku nopulgošanu. Tas bija cits cilvēks, cits Bauskas slimnīcas ārsts, kam patiesībā bija adresēti manis rakstītie vārdi. Ķirurgs traumatologs Arnis Purviņš šajā konkrētajā gadījumā bija rīkojies profesionāli un sniedzis profesionālu palīdzību. Vēlreiz no sirds atvainojos Bauskas slimnīcas ķirurgam traumatologam Arnim Purviņam.Un vēl. Cienījamo dakter Purviņ, paldies par to, ka, neraugoties uz notikušo, Jūs tomēr stāvat pāri personīgajam aizvainojumam un pacients Jūsu acīs ir palicis pacients – Jūs viņu turpināt ārstēt.
