Codietes Māra Zaumane un Vija Lenberga, skaistkalniete Vineta Romanoviča un Dina Medne no Gailīšu pagasta vēl šodien staigā it kā pēdu virs zemes. Viņas ir atvērušās kā ūdensrozes, staro, dzirkstī priekā un vēlas gūtajā enerģijā dalīties.Tik vērtīgas un labestības pilnas bijušas piecas pavadītās dienas žurnāla «Ieva» abonentēm rīkotajā nometnē Vidzemes jūrmalā.Mēdz teikt, ka laimīgas tās mājas, kurās sievietes smaida. Taču mākslīgi uzvilkt sejai smaidu ir ļoti grūti, laimīgai būt ne katrai izdodas, un reizēm tas ir pat jāmācās. Nolikt malāBrīžiem šķiet – no mājām izrauties nemaz nav iespējams, darbu tik daudz, atzīst Vineta un piebilst: «Dzīvojam dziļi mežā, «barojam» dundurus, kopjam govis un bišu saimes, dārzu. Man ir vīrs, dēls, visi jāaprūpē, jāpabaro, jāsagaida un jāpavada. Kā no rīta galošās iekāpju, tā vakarā izkāpju. Zemnieku saimniecību vada vīrs, es viņam par sekretāri.»Nometnē Vinetai izdevies visas mājas domas nolikt malā kopā ar izslēgtu mobilo telefonu. Pēdējā dienā šķiroties ne pa jokam saskumusi, bet Māra atceļā viņas uz trim stundām aizvedusi pie jūras, pēc tam uz Salaspils botānisko dārzu. Atgriešanās mājās Vinetai bijusi pārsteidzoša: «Kā vīrs un dēls mani sagaidīja – vakariņas galdā, viss sakopts. Sapratu, cik ļoti viņi mani mīl, un pat tās galošas vairs neliekas tik smagas.»Māra ar Viju gribējušas dzīvot vienā istabiņā, bet atslēgas izlozētas, viņas tikušas izšķirtas, un katrai tagad ir par 99 jaunām draudzenēm vairāk. Turklāt tādām draudzenēm, kurām kopā esot atklāts katrs sirds kaktiņš, arī tas, kas līdz šim turēts noslēpumā. Ikviena ir īpašaKāpēc nometne bijusi tik īpaša? «Tāpēc, ka ikviena no mums ir īpaša,» atbild Māra. Tas bija kā randiņš pašām ar sevi, malā noliekot dzīvē piešķirtās mātes, sievas, atraitnes, darbinieces, zemnieces, bezdarbnieces, pensionāres, arī slimnieces lomas. Nometne ļāva piecas dienas sevi iepazīt, atklāt spējas un talantus. To palīdzēja dažādu jomu speciālisti, kuri pilnībā veltīja laiku nometnes dalībniecēm. Pēc sarunām ar zinātājiem atklāsmes nākušas gan caur smiekliem, gan sirdssāpēm un asarām, arī izsvīstas sviedros un izpērtas uz pirts lāvas, atzīst Māra Zaumane.Nodarbības katrai dienai dalībnieces varēja izvēlēties atbilstoši savām interesēm. No rīta vingrošana, bet pēc tam grupās sarunas ar dakteriem, psiholoģi, bioenerģētiķi, seksologu. Praktiskās nodarbības materiāla dekorēšanā, ziepju gatavošanā, kulinārijā un galda klāšanā, rokdarbos, kosmetoloģijā, daiļdārzniecībā bija izzinošas, jācenšas vien to visu atcerēties un izmantot, secina Vija. Turklāt individuālām konsultācijām vairāki speciālisti bija pieejami arī ārpus nodarbību laika.Pēc vakariņām piedzīvoti pārsteigumi – pirmajā vakarā trīs lielisko Nacionālās operas tenoru koncerts, pie nometnes dalībniecēm atbrauca dziedošā Vītolu ģimene un māsas Legzdiņas, Aivars Hermanis un Arturs Macats, Adrians Kukuvass, Uģis Roze, Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna. Nomest akmeniNometnes nozīmīgākā atziņa – sievietes ir sūtnes labajam, jāmācās ne tikai stiprām, bet arī vājām, lai ļautos dzīves plūdumam un nepalaistu garām dzīves skaistākos mirkļus, atzīst Māra. Dinas ģimene gandrīz katru gadu cenšas kaut kur paceļot, bet tādas emocijas, kādas gūtas nometnē, ceļojums nesniedz. Vinetai vissvarīgākā ir iegūtā viegluma sajūta, māka nomest no pleciem un sirds neredzamo smagumu. Vija atzīst, ka, uzzinot citu sieviešu dzīvesstāstus, viņa sapratusi, ka nav ko gausties – ģimenei ir, ko ēst, kur dzīvot, visi dzīvi, nu ko vēl vairāk?Nometni abonentēm žurnāls «Ieva» rīkoja astoto reizi. Māra pieteikuma vēstules rakstījusi vairākkārt, bet laimējies tikai šogad. Viju pieteikusi meita, kura pati reiz piedalījusies nometnē, bet mamma spirinājusies pretī, viņai esot ķirši jālasa… Savukārt Dina līdz šim žurnālu pirkusi, abonējusi tikai šogad, pieteikuma vēstuli žurnālam nosūtījusi pēdējā brīdī, un tā pamanīta. Toties Vineta pirms gadiem ar «Ievas» meitenēm kopā jau bijusi, bet gribējies vēl, un tas arī izdevies, tāpēc viņa jūtas kā laimes lutekle.
