Publika pēc izrādes aktieriem aplaudē. Žurnālisti aplausus un ovācijas nedzird nekad. Taču abas profesijas ir radniecīgas, jo vārds ir mūsu svarīgākais un ietekmīgākais darba instruments.Tā spēks ir suģestējošs. Gan izrunātais, gan uzrak-stītais vārds spēj radīt lidojuma izjūtu, bet reizēm – kļūt par postošu negaisa mākoni. Tādēļ ne sekundi nedrīkstam aizmirst par tiem, kas lasīs laikraksta lappušu klusumā ieslēgtos vārdus. Pamazām un neatlaidīgi mēs katrs mācāmies lielo dzīves gudrību neilgoties pēc atzinības. Tā ierodas reti, bet vienmēr ir kā necerēta, dārga balva. Nezinu enerģijas atjaunošanas dziedinošāku līdzekli kā mūsu laikraksta lasītāju izteiktos baltos vārdus. Bet neviena ainava nemēdz būt iekrāsota tikai gaišos toņos, tādēļ mācāmies arī drosmi palikt nesaprastiem un neapvainoties uz pasauli, kas mīlestības vietā nereti velta vien paviršu skatienu. Es varētu nosaukt daudzus savās profesionālajās gaitās sastaptus cilvēkus, kuri netieši ir kļuvuši par maniem dzīves skolotājiem. Viņi, visticamāk, to pat nenojauš. Arī tā ir dāvana – viena no vērtīgākajām, ko žurnālisti var saņemt. Šādos atskārsmes mirkļos man vēl vairāk jādomā par vārdu rezonansi.Žurnālistus un aktierus vieno vēl kāda iezīme – mēs darbojamies tagadnes mirklī. Kad aktieris uz skatuves iemiesojas savā lomā, kad žurnālists raksta ziņu vai interviju, mēs esam šeit un tagad. Ne pagātnē, ne nākotnē, bet tagadnes koncentrētajā substancē. Radot savus stāstus, īpašā intensitātē izdzīvojam katru mirkli. Mūsu domu formas pārvēršot vārdos, vienmēr paturam cerību, ka lasītāji tās sadzirdēs. Esam pārāk cieši saistīti, lai cits bez cita varētu pastāvēt.
