Sociologi var teikt, ka Pasaules
Bankas prezidenta Roberta Zēlika izteiktais jautājums Siguldā – vai
bezdarbnieki par bīstamo latvāņu iznīcināšanas darbu saņem 100 latu
dienā – ir bijis neapdomīgs, taču tas kārtējo reizi pierāda…Esam…
Esam jau pieraduši, ka valdošā politiskā elite iztapīgi
liec muguru, uzklausot visus no Eiropas Savienības institūcijām
nākošos ieteikums. Tā bija gan ar cukura nozares iznīcināšanu,
tagad dienas kārtībā ir zivsaimniecība, nemaz nerunājot par
priekšrakstiem budžeta izdevumu samazināšanas virzienā. Tā vietā,
lai analizētu reālo situāciju un meklētu risinājumus Latvijai
izdevīgākā varianta īstenošanai, siltajos krēslos aizsēdējušies
politiķi paļaujas tikai uz savu Eiropas saimnieku direktīvām. Bet
rezultātu šai aklajai sekošanai uz savas ādas izbauda lielākā daļa
Latvijas iedzīvotāju – pensijas sarūk, darba meklējumos jādodas uz
citām valstīm, kā rezultātā mūsu valstī trūkst kvalificētu
darbinieku, arvien mazāk ģimenes var atļauties pēcnācējus, nemaz
nerunājot par pilnībā sagrautu ekonomiku.
Ja jau
mūsu valstī ir tādi bezmugurkaulaini interešu aizstāvji, tad
pienācis laiks tos nomainīt, lai sarunas ar Eiropas speciālistiem
noritētu uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Tad nevajadzēs, kā tas ir
minētajā 100 latu gadījumā, taisnoties – aizdevēji nepietiekami
rūpīgi lasa Latvijas iesniegtos
dokumentus.
Nedaudz aprobežota ir labējo politiķu
vēlme novelt vainu vienam uz otru, tikai nez kādēļ neviens no
viņiem pats nav gatavs uzņemt iniciatīvu un sākt strādāt valsts
labā. Kas vēl ļaunāk – iespēja netiek dota tiem, kas vēlas strādāt,
turklāt uzkrājuši pietiekami lielu informatīvo un analītisko
bagāžu, lai spētu būt kompetenti valsts interešu aizstāvībā.
“Saskaņas Centra” ekonomiskajā programmā
iekļautas vairākas būtiskas lietas, kas palīdzētu valstij,
izkļūstot no krīzes;. Piemēram, mājokļu siltināšanas programma.
Kādēļ Polija jau ir spējusi apgūt visus ES līdzekļu daudzdzīvokļu
ēku siltināšanai, bet Latvija knapi tikusi līdz 8%? Tas tādēļ, ka
jau sākotnēji šis projekts Latvijā tika īstenots nepareizi, proti,
deva iespēju piesavināties līdzekļus, bet traucēja reālajiem
darbiem. Šajā situācijā noteikti būtu nepieciešams, līdzīgi kā
Polijā, veidot valsts pasūtījumu un nodrošināt valsts garantijas
kredītu saņemšanai, jo šobrīd Latvijā būvnieki nesaņem kredītus, jo
bankas uzskata – nav izdevīgi atbalstīt siltināšanas
projektus.
Līdzīga situācija ir arī ar citu ES
līdzekļu apgūšanu – Latvijā to izmantošana tendēta uz
izsaimniekošanu vai pat izzagšanu, nevis reāliem darbiem. Tādēļ
Latvijā nav tādu ceļu kā Lietuvā vai Igaunijā, tādēļ lielākās
Eiropas ražotnes par mājvietām izvēlas citas valstis, nevis
Latviju. Apnicis dzīvot šādā situācijā, tādēļ vēlos to
mainīt.
Aivars Bergers,
jurists,
“Saskaņas Centra”
Zemgales vēlēšanu apgabala deputāta kandidāts
