Atkal būs klāt Dzejas dienas, bet Bauskas novadā vairs nevarēsim sastapt novadnieku Vitautu Ļūdēnu, zemgalieti, Bauskas 1. vidusskolas audzēkni, kura daiļrade rodama latviešu nacionālo bagātību pūrā.Vitauts labprāt ciemojās pie baušķeniekiem tautas namā, grāmatnīcā, skolās un «Lejeniekos». Kādā reizē viņš maniem mājiniekiem lasīja tikko tapušu poēmu «Sārts», tās pirmpublicējums bija Bauskas avīzē. Šai avīzei esmu rakstījis recenzijas par Vitauta Ļūdēna dzeju krājumiem. Vitauts bija tas, kas aizveda mani uz «Billītēm» un «Ļūdēniem», stāstīja par Edvartu Virzu un Elzu Stērsti un citiem novadniekiem. Plūdons viņam bija īpaši tuvs. Abu daiļrades bērnu dzeja rādīja jauno paaudzi, kas ir darbīga, dabu vērojoša; patriotisms veidojas daiļuma izjūtā, ģimenes un senču godāšanā. Tāpēc Vitauts Ļūdēns kļuva par pirmo Plūdoņa prēmijas laureātu.Imants Auziņš atvadu vārdos Vitautam saka: «Tu biji dziļi latvisks dzejnieks, bet prati cienīt arī citu tautu jūtas un domas, ieklausījies viņu balsīs. [..] par spīti visām gadsimta lavīnām, Tava lirika, balādes, poēmas un citi darbi nenogurstoši cēla cilvēcības un mīlas gaismotu namu. [..] Vitaut, Tu paliec tas, kas visu mūžu biji – neatņemama Latvijas daļa.»Grāmatā «Piecdesmit gadi bez televizora» (2003. g., «Solvita», 120. – 181. lpp.) Imants Auziņš raksta, ka t. s. modrā acs ievērojusi un ziņojusi LPSR VDK. Kāds Alfreds paudis: «04. 71. Alfredam no saviem sakariem kļuvis zināms, ka radošās inteliģences vidū pastāv dzejnieku un rakstnieku grupa, kura kā savu uzdevumu realizē pretpadomju un nacionālistisko propagandu dzejā un literatūrā tā, lai darbu zemtekstos tiktu paustas domas par PSRS pastāvošās iekārtas netaisnīgumu. Nacionālistiskā grupā it kā ietilpst: Ļūdēns Vitauts, viens no grupas iniciatoriem, Auziņš Imants, pazīstams rakstnieks, Čaklais Māris, Priede Gunārs, Belševica Vizma, Lorencs Viktors, Ādmīdiņš Reinis. Uzticamības personai X kļuvis zināms, ka Rīgā it kā darbojoties «Pagrīdes rakstnieku savienība» un šīs savienības biedru vidū tiekot izplatīti dzejnieces V. Belševicas nacionālistiska rakstura dzejoļi.»Vitauts Ļūdēns mums atgādina: «Lai jūs redzētu dziļi/ Laikā, telpā un gaitā…»Esmu uzrakstījis plašāku monogrāfisku apceri par Vitauta Ļūdēna dzeju un personību grāmatai «Pazīstami svešinieki», kas vēl top. Še ir apceres fragments, ko Vitauts ir lasījis un nosaucis par pieņemamu. Laikā, telpā un gaitā(esejas fragments)Pagājuši daudzi gadi. Ložmetējkalns, Nāves sala – šīs varoņdarba un upuru vietas mēs neaizmirstam arī šodien.Vitauta Ļūdēna dzejoļos, poēmās, balādēs strēlnieku tēma sasaistās ar latviešu senatni, ar zemgaļu kareivju sīksto pretošanos vācu krustnešiem 12. un 13. gadsimtā.Jau pirmajās grāmatās («Saules lidlauki», «Pulksteņi», «Trīsdesmitgadīgās acis») dzejnieks rādīja to laiku, kad vācu krustneši iebruka Latvijā. Poēmās «Tērauda saule» un «Sārts» mūsu tautas pagātne rādīta bez naivās ilūzijas, it kā senatnes cilvēki laimīgi vien dzīvojuši. Nē, saka dzejnieks, gaismas un tumsas spēku cīņa ir mūžsena. Šīs cīņas turpinājumu Vitauts Ļūdēns jo spilgti attēloja daiļdarbos par latviešu strēlniekiem.Grāmatas, kuras viņš kāri lasīja skolā un studiju gados, pateica ļoti daudz par strēlniekiem, bet – ne visu. Vitauts Ļūdēns ar strēlniekiem sāka tikties jau tad, kad vēl nebija mums Rīgā latviešu strēlnieku laukuma un pieminekļa; dzejnieks izstaigāja cīņu vietas Tīreļpurvā un Perekopā, Ložmetējkalnā un Ukrainas stepēs. Vitauts Ļūdēns rūpīgi pētījis strēlnieku pulku kauju vēsturi un viņu apziņas mošanās procesu. Latviešu strēlnieku cīņas Krievijā pilsoņkara laikā viņš redz kā cīņu par latviskas Latvijas ideālu, jo sarkanarmiešu formas tērpos strēlnieki cīnījās pret «vienotās un nedalāmās» Krievijas impērijas atjaunotājiem – Kolčaku un Deņikinu, kas neparedzēja Latvijas patstāvību kā valsti, bet tikai kā guberņu, kas vēl krietni pārkrievojama. Par šo latvisko pārliecību pulkvedi Vācieti un daudzus citus, Krievijā palikušos, nošāva staļinisko represiju gados. «Ja visi būsim kopā»Pravietiski skan Vitauta Ļūdēna poēmas «Pulkveža Vācieša vēstules» noslēguma rindas, kas adresētas gan mūsdienām, gan nākotnei: «Bet, ja visi būsim kopā/ Šai laikā, šai telpā un gaitā,/ Nekas mūs neierakstīs/ Bez vēsts zudušo skaitā.»Bet… diemžēl šajos vārdos nav ieklausījušies tie, kas joprojām strēlniekus dala «pareizajos» un «nepareizajos», kas pretstata leģionārus vācu formās un strēlniekus sarkanarmijas šineļos… Vai tad tik neiespējami saprast, ka svešu valstu uzplečus nēsāja Latvijas jaunekļi, mūsu tautas zieds, kas sevi upurēja pārliecībā, ka reiz «visi būsim kopā/ šai laikā, telpā un gaitā».Tieši tāpēc padomiskā cenzūra nepieļāva publicēt visu Vitauta Ļūdēna poēmu, bet tikai fragmentu. Būdams stiprs savā pārliecībā, dzejnieks nepiekāpās.Vitauta Ļūdēna grāmatā «Ziemeļzeme» ieraugām Latvijas dabu un latviešus, līvus. Dzejnieks redz kopsakarības dabā un cilvēkos: skarbums tomēr nenomāc dailes izjūtu, un sirdī klusi pukst mīla – neizkliegta skaļi, bet pārliecinoša savā spēkā.Grāmatā apkopotie dzejoļi tapuši galvenokārt 80. gadu otrajā pusē un mūsu Trešās atmodas rītausmā. Par ko tad dzejnieks gribējis runāt tieši šajā laikā? Viņš ir vēlējies stiprināt mūsu pārliecību, mūsu cerību: «Reiz biju sākums, būšu sākums,/ bet stīgas netrūks arī tad –/ mans lielais, neizteiktais sapnis/ lai manī negaist it nekad.»Un šim lielajam sapnim jāizaug Ziemeļu smiltīs, tēraudpelēkās jūras krastā, zem vējiem pilnās debess. Šo sapni dzejnieks izteic lūgsnā: «Manā gribā,/ kam tagad jābūt/ izturīgai kā Latvijas rudzi,/ mūsu gribā,/ kam tagad jābūt/ nerimtīgai kā Latvijas jūra,/ un – es lūdzu, Dievs, – tavā gribā,/ augstākajā no visām gribām,/ pastāvi, Latvijas valsts.»Uztur spēkā ideju…Latvija, Latvijas valsts. Mēs lasām Kārļa Skalbes «Mazajās piezīmēs», kā dzejnieks izloloja šo ideju un kā aicināja nenogurstoši strādāt šai idejai. Vitauts Ļūdēns uztur spēkā šo pašu ideju. 1987. un 1988. gada dzejoļos viņš to izsaka tieši – «pastāvi, Latvijas valsts», bet par to viņš runājis arī agrāk: gan tad, kad Lielupi, Mežotni un Zemgali apdzejoja, gan tad, kad mūsu senču sīkstumu cildināja, gan tad, kad no pagātnes tumsas mūsu apziņā ieveda latviešu strēlniekus.Arī grāmatā «Ziemeļzeme» Vitauts Ļūdēns raksta par strēlniekiem: «Strēlnieki nāk soļiem lēniem,/ strēlnieksoļi tā kā akmens…/ Latviešu strēlnieks ceļas/ atkal milža augumā…» Šīs rindas dzejnieks rakstījis vairākus gadus pirms janvāra barikādēm, kad viņš juta strēlnieku gara pamošanās nepieciešamību: «Tēvs dēlam rokās/ Ziemeļzemes maizi liek,/ ar šo maizi gadu gadus/ būs jāpietiek.»Vitauts Ļūdēns grib apvienot latvieti ar viņa Ziemeļzemi tā, lai mēs būtu stipri laikmeta vējos. Viņš visus sauc kopā, pulcina Latvijas brīvības darbam, «lai Latvija kā eglīte Eiropas mežā zaļo». Un tomēr man gribētos apgalvot, ka Vitauts Ļūdēns nav politisks dzejnieks un nav šodienas pārejošai publicistikai pakļāvies. Viņš tomēr iet savu ceļu, mēģinot uzminēt un izprast latvietības noslēpumu, meklējot veidu, kā uzcelt māju un valsti laikmetā, kas ir tik nedrošs.
