No Bauskas un mūsu valsts citiem reģioniem uz Koknesi brauc ļaudis, lai skatītu, kā top piemiņas vieta visiem 600 tūkstošiem latviešu, ko Latvija zaudējusi 20. gadsimta totalitāro režīmu dēļ.Daudzi šeit stāda kokus piemiņai, un tā top dārzs, vieta, kur satiekas pagātne, tagadne un nākotne. 25. augstā šeit piemiņas un pārdomu brīžos kavējās arī baušķenieki, politiski represēto kluba «Rēta» dalībnieki un citi domubiedri. Brunaviete Alise Kaklēna sacīja, ka viņu aizkustinājis Kokneses fonda valdes locekļa Bruno Cīruļa stāstījums par Likteņdārzu. Viņasprāt, tā būs dzīvinoši simboliska piemiņas vieta, kur koki, akmeņi un ūdens runās savā valodā. Alise skumji teica, ka palikusi viena no savas dzimtas, ka ceļā uz Sibīriju un izsūtījuma gados pārdzīvotais neesot vārdos izsakāms. Kaut arī pagājis tik daudz gadu, par šo laiku joprojām esot sāpīgi runāt. Jaņina Bērzleja, Brunavas pagasta iedzīvotāja, lika kociņu zemē, kuram vietu veidoja mežotnieks Jānis Naika. Katram viņiem un arī pārējiem ir savas atmiņas. Kā mierinājums skanēja B. Cīruļa sacītais par Likteņdārza ideju: «Šī vieta ir tā, kur dvēseles atrod ceļu uz mājām.» Japāņu arhitekta Šunmio Masuno projekts iecerēts kā apcerīgu un mierinošu pastaigu vieta. Dabas elementiem rasts īpašs salikums, izmantojot Daugavu un pašreizējo ainavu. Simboliski, ka Likteņdārzs top ar tautas, dažādu uzņēmumu ziedojumiem, un darbi sokas pat straujā, nekā iecerēts. Pilnībā viss būs izdarīts līdz 2018. gadam, kad Latvijas valsts svinēs simtgadi.
