Stāsta KRIŠJĀNIS KĀRKLIŅŠ, mūziķis.– Oktobra pēdējā nedēļa man bija iespaidiem bagāta, arī emocionāli ļoti piesātināta. Rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Visjaukākais ir krāšņo lapu posms, taču man patīk arī šis tumšais veļu laiks. Seno latviešu dzīves uztvere man ir ļoti saistoša, tāpēc pagājušās nedēļas iespaidu klāstā nebija ākstību, kas saistītas ar Helovīniem. Mani daudz vairāk priecēja sarkanās pīlādžu ogas, kas tik spilgtas un skaistas ir Vecumniekos, pie veikala «Namiņš».Mans pamatdarbs ir Latvijas Nacionālās operas korī. Nedēļas sākumā bija lieliska iespēja piedalīties koncertā, kur izpildījām Gustava Mālera 2. simfoniju. Tas ir fantastisks darbs, to dziedāt ir milzīgs gandarījums. Saistošs ir arī Operas pastāvīgais repertuārs. Pagājušajā nedēļā, piemēram, bija skaista «Aīdas» izrāde. Man patīk tajā piedalīties, jo lieliskas solopartijas izpilda jaunie mākslinieki.Manu laiku aizņem studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā un Vecumnieku kora «Maldugunis» vadīšana. Sezonas atklāšanas koncertā Misā sestdien izpildījām divas jaunas dziesmas. Tā ir interesanta, ļoti aizraujoša teātra mūzika no Jaunā Rīgas teātra izrādes «Latviešu mīlestība». Nedaudz elitāra, tomēr ikdienas klausītājam arī saprotama. Es izveidoju mūsu korim piemērotu aranžējumu, šķiet, publikai patika.Lai arī mūzika aizņem lielāko daļu mana laika, pagājušajā nedēļā izdevās to izbrīvēt arī grāmatām. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar stāstiem par izciliem cilvēkiem. Nopirku grāmatas par Napoleonu un Katrīnu Lielo. Vienu vakaru ieskatījos arī Gundegas Repšes romānā par Kurtu Fridrihsonu.Kādu citu vakaru veltīju hokejam. Gadījās redzēt to spēli, kur dinamieši zaudēja. Emocionāli bija smagi to vērot, bet neesmu no tiem, kas pēc zaudējuma trīs dienas nevar atgūties. Laiks rit savu gaitu, man jādzīvo tam līdzi.
