Rudens skarbais vējš mēģina noraust pēdējās lapas koka pazarē. Lēni krītošās, ķepīgās sniega pārslas liecina, ka tuvojas aukstākais gadalaiks – ziema, kad vairāk nekā līdz šim būs jāsāk domāt, kā sagādāt un nodrošināt siltumu.Vairumā mūsu platuma grādos dzīvojošajiem siltuma jēdziens asociējas ar dārgajām siltumenerģijas izmaksām, ar kurināmā sagādi, ēku siltināšanu un citām apkures lietām. Bet mazajām dvēselītēm, kuras tik ļoti nenomāc sūrā ikdiena, siltums ar vienlīdzības zīmi tiek likts saulei, gunij, mīļam glāstam, mīlestībai un sirdij. Neviens lepns nams nespēs sasildīt tik silti kā sirdssiltums, kas plūst no cilvēka uz cilvēku. Tam piemīt brīnumaina enerģija.Ir tā sagadījies, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā cilvēkiem trūkst siltuma gan kājām, gan sirdīm. Sirdssiltumu nevar nopirkt, uzdāvināt, mantot, ziedot, atvest no pārtikušās Eiropas, tādēļ pie tā tikt ir daudzkārt sarežģītāk nekā sasildīt māju vai dzīvokli.Tālab tas biežāk tiek paturēts otrajā plāksnē. To atliek uz vēlāku laiku, bet vai tad jau nebūs par vēlu? Piemēram, vecāki, kuri devušies peļņā uz ārzemēm, pametot bērnus vienus, dod priekšroku kāju siltināšanai, bet sirdssiltuma trūkuma radīto seku likvidēšana var izmaksāt dārgāk. Pašlaik pārāk maz ir cilvēku, kuri ik dienas apkārtējiem spētu radīt laimes un prieka izjūtu. To izdarīt ir ļoti grūti. Tāpēc, ka esam egoisti, tādēļ, ka iekurt krāsni ir vieglāk nekā pateikt labu vārdu, tāpēc, ka nemākam paņemt to, ko var paņemt un kas ir tepat līdzās, nevienam nemaksājot, – prieku un laimi.
