Neesmu drošs, vai pratām paziņu pārliecināt, bet domīgs pēc mūsu pasēdēšanas viņš tomēr palika. Vakar, 18. novembrī, neliels pulks draugu pulcējāmies uz svētku pusdienām, ko uzsauca Andris. Paziņa bija saaicinājis mūs, lai svinīgo pusdienu laikā pavēstītu, ka pēc pāris dienām dodas prom no Latvijas. Andris valsti pamest gatavojies vairākkārt. Reiz viņš mēnesi dzīvoja un strādāja Spānijā. Tad bija sameklējis darbu, nolūkojis iespējamo dzīvesvietu Norvēģijā. Bet abas reizes tika sagādāta biļete atpakaļceļam, un Andris bija atkal Latvijā. Šoreiz paziņa kategoriski pavēstīja, ka nopircis biļeti vienā virzienā un atpakaļceļu uz dzimteni nemeklēs. Mēs sapratām, ka mūsu uzdevums nav draugu pārliecināt, likt mainīt savu viedokli. Mielojāmies un runājām par dzīvi, politiku, arī Latviju, kura svin dzimšanas dienu. Viens paziņa klāstīja, cik grūti klājas ar labu strādnieku atrašanu nesen izveidotajā mēbeļu ražotnē. Labie speciālisti izklīduši pasaulē, darbā piesakās neprašas un vieglas peļņas tīkotāji. Cits stāstīja, kā saņēmis pozitīvu vēsti par Eiropas naudas piešķiršanu. Tagad nevarot vien sagaidīt, kad varēs sākt «lietas bīdīt» un «raut augšā» savu uzņēmumu. Tā vai katram no mums bija savs stāsts par pozitīvo, kas noticis viņa dzīvē. Secinājām, ka ekonomiskie procesi, kas, kā zināms, attīstās viļņveidīgi, pašlaik no zemākā punkta pamazām sāk virzīties augšup.Manīju, ka Andris mūsu atziņās un vērojumos ieklausījās arvien vērīgāk. Es zinu, ka lidmašīnas biļešu pārformēšana nav lēta. Tomēr man nezin kāpēc neliek mieru doma, ka draugs tomēr dosies un samainīs vienvirziena biļeti pret braukšanas karti turp un atpakaļ.
