Otrdienu vakaros Latvijas Televīzijā demonstrētā erudīcijas spēle «VIP» ir viens no diviem šāda veida raidījumiem, ko telesabiedrības piedāvā.Šī prāta sacensība ir aizraujoša, jautājumi, arī piedāvātā uzdevumu atminēšanas gaita ir saistoša. Jautātais nav pārgudriniekiem domāts, te parasti vēlams pārzināt lietas, kurās būtu jāorientējas katram vidusmēra latvietim. Spēles dalībnieku vidū daudz jaunu cilvēku, galvenokārt studenti – tātad mūsu sabiedrības intelektuālā potenciāla uzturētāji. Sekojot līdzi pārraides gaitai, arvien biežāk pārņem skumjš noskaņojums par vairuma dalībnieku intelektuālo līmeni. Pirms jaunos cilvēkus nosodīt, es, protams, cenšos saprast – prožektoru, kameru radītais stress domāšanu var pilnīgi aiztaisīt «ciet». Tad arī var birt tādas zināšanu «pērles» kā «pilsēta Daugavas krastos, Vidzemes dienvidrietumos ir Daugavpils». Tomēr ļoti daudzos jautājumos jaunieši demonstrē pilnīgu Latvijas kultūrvēstures nepārzināšanu. Valsts himnas vārdu autoru nevar nosaukt, neko neizsaka gleznotāja Jana Rozentāla vārds, saistībā ar Raini tiek nosaukta vien Aspazija, Lāčplēsis, varbūt vēl «Uguns un nakts». Par tādiem smalkumiem kā «Braki», Māras Zālītes lugas, Mirdza Ķempe un Eriks Ādamsons, citām Jāņa Streiča filmām, izņemot «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», Latvijas pilsētu aptuveno iedzīvotāju skaitu, ģerboņiem, upju baseiniem labāk nevaicāt. Jaunie cilvēki daudz labāk orientējas pasaules popkultūrā, spēj nosaukt šī laika pasaules čempionus, bet svešs viņiem ir, piemēram, Elvīras Ozoliņas vārds.Ļoti negribas noticēt skaidri redzamajam simptomam – Latvijas kultūrvēsture jaunajiem cilvēkiem ir sveša un nezināma.
