Daudzi Bauskā brīnījās: «Tu nepazīsti dakteri Līgu?» Atbildēju «nē» arī tajās reizēs, kad Linda, ģimenes paziņa no Tukuma, uzdeva šo jautājumu. Linda un Līga ir studiju biedres. Viņām vēl nav 30 gadu, bet abas ir gluži kā mūsdienu «džeraldi dareli».Linda un Līga ir jaunas veterinārārstes, kuras strādā savā privātpraksē. Katra savā pilsētā. Līga, par kuru biju dzirdējusi dzīvnieciņu īpašnieku cildinošas atsauksmes, strādā Bauskā. Agrāk nebija vajadzības iepazīties, jo mans kaķis neslimoja. Vienmēr ar ārstiem meklējam kontaktu, tikai vajadzības spiesti. Taču nereti atklājas, ka iepazīstam cilvēku, pēc kura klātbūtnes klusībā esam ilgojušies: uzticamu, godprātīgu, iejūtīgu, bet vienlaikus arī stingru.Savu kaķi domās jau biju apraudājusi, kad piezvanīju dakterei. Pārāk ilgi vilcinājos, lai iegūtu drosmi uzklausīt spriedumu. Biju zaudējusi ilūzijas, ka vārā radība izdzīvos. Līga uzreiz atbrauca. Ļoti nopietna, lietišķa, mazliet šerpa. Kaķis, gluži kā nohipnotizēts, ļāvās diagnostes profesionālajām rokām, bet es, uztverdama ārstes skatienu, piepeši ieguvu negaidītu paļāvību. Tik lielu un necerētu mieru, kāds piemeklē reti.Daktere ielika kaķi sprostā, aizveda izmeklēt, vēlāk piezvanīja. Es, pieņemot lēmumu par riskantu operāciju, jau zināju, ka mana attieksme pret situāciju nemainīsies arī tad, ja kaķis neizdzīvos. Cilvēcīgais siltums, ko izstaroja jaunā ārste, jau bija kļuvis par tās dienas «pievienoto vērtību». Tagad sirdzējs un nabadziņš atkal ir kļuvis par savam vecumam netipiski laimīgu kaķi, kura dakteri es vienmēr atcerēšos.
