Priekšstati jāmaina un jāpārvērš pieredzē, un tas liek mainīties arī pašam. Par priekšstatiem un pieredzi lika domāt 1960. – 1984. gada mākslas darbu izstāde «Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā».Tajos gados dzīvoju, bērnības un jaunības laiks un, protams, tā laika jaunums – eksponētā gaismas mūzika – man bija diskotēku ikdiena. Bijām tā laika bērni, par Rīgas pantomīmu un par Anša Rūtentāla kustību teātri ne tikai zinājām, bet uz to izrādēm arī skrējām… Tomēr daudzi šajā ekspozīcijā minētie un skatāmie, tolaik puslīdz aizliegtie un noliegtie, mākslinieki man nav zināmi, piemēram, Zenta Logina, kas par formālismu izslēgta no Mākslinieku savienības. Daudzi izstādē redzamie iepriekš nebija izstādījuši darbus – vai nu nedrīkstēja, vai negribēja. «Kāda tā Rundāles pils briesmīga izskatījās! Rundālieši tur tiešām pārcilvēcīgu darbu ieguldījuši!» apstājusies pie 1971. gadā uzņemtās fotogrāfijas «Kāzas pilī, kurā redzamas Ievas un Imanta Lancmaņu kāzas, iesaucas kolēģe no Saldus avīzes. Priekšplānā pils muzeja darbinieki rokoko tērpos, bet fonā pils telpas graustu izskatā. Šādas dokumentālas fotogrāfijas izstādē vairākas, ir arī rundālietes Māras Brašmanes tā laika fotodarbu kolekcija. Sociālismā atļautajai mākslai paralēlā. Arī Ievas Lancmanes opārta kompozīcija ar 18. gadsimta vēstulēm (tapusi ap 1968. gadu) vai Imanta Lancmaņa amerikāņu fotoreālisma stilā gleznotā Rīga, Suvorova iela. Sirreālisms, abstrakcionisms, fotoreālisms, opārts – draudi sociālistiskajam reālismam. Bet bija, kas iedrošinājās. «Iedrīkstēties ir skaisti,» tā vēsta Zentas Mauriņas grāmatas nosaukums.Aicinu laikraksta lasītājus, īpaši pagājušā gadsimta 60. – 70. gadu paaudzi, doties uz Rīgas mākslas telpu (ieeja izstāžu zālēs Rātslaukumā) un samērot savus priekšstatus ar pieredzi.
