Attiecību beigas. Vija raudāja, saspieda dūres, sita ar dūrēm pa galdu. Dusmas sažņaudza kaklu. Grūti bija elpot. Nelietis! Viņš izdzēsa viņas profilu Draugos! Kāds nelietis! Kā tā var? Kad pirmie dusmu izvirdumi pagāja, Vija,…
Vija raudāja, saspieda dūres, sita ar dūrēm pa galdu. Dusmas sažņaudza kaklu. Grūti bija elpot. Nelietis! Viņš izdzēsa viņas profilu Draugos! Kāds nelietis! Kā tā var?
Kad pirmie dusmu izvirdumi pagāja, Vija, malkodama kafiju, sāka domāt. Kas tur liels? Ko viņa var ārdīties? Bet pāridarījums bija tik spēcīgs, ka dūres atkal sažņaudzās.
Tas virtuālais profils bija vienīgā drošā vieta, kur patvērties, kur atpūtināt dvēseli, kur rast mierinājumu. Šajā pasaulē viss bija nedrošs. Attiecības spilgtas, neprognozējamas, sāpīgas, biedējošas. Dzīvoklis īrēts. Bērni nedzemdēti. Pasaules kārtība nedroša un netaisnīga. Darbs izsūca spēkus, bija nogurdinošs. Draudzenes skaudīgas.
Bet ieejot Draugos, Vija jutās pasargāta un laimīga. Viņas virtuālie draugi nebija uzbāzīgi vai pamācoši. Tas bija jau kļuvis par ikdienas rituālu – ieiet Draugos.
Ar Arni Vija iepazinās korporatīvajā ballīte. Viņš atnāca ar kādu no kolēģiem, bet aizgāja ar viņu.
Vija bija vecāka par 15 gadiem. Bet abi iemīlējās. Iemīlējās no pirmā acu uzmetiena. Divas dienas kopā viņiem bija par maz, bet trīs jau par daudz. Tā viņi nodzīvoja trīs gadus. Kad bija kopā, Vijai likās, ka viņa dzīvo uz vulkāna. Arnis – ūdens, Vija – uguns. Iznākumā – tvaiki!.
Viju tracināja Arņa nekārtība, viņš visas kafijas krūzītes atstāja, kur pagadās, izmētāja ēdienu, drēbes. Pēc karstām tikšanās reizēm bija, ko kārtot.
Pie durvīm piezvanīja. Vija ilaida Arni. Viņš lūdza piedošanu.
Jā, esmu tev piedevusi.
Paliekam kopā?
Nē, es tevi atlaižu.
Arnis saprotoši pamāja, piegāja pie durvīm.
Tiksimies?
Tiksimies!
Kurš gāja, kurš palika?
