Vakarrīt piezvanīja kolēģe Nijole no Lietuvas. Viņa gatavo publikāciju Šauļu reģionālajam laikrakstam par Lietuvas neatkarības cīņu divdesmitgadi, par 13. janvāra traģiskajiem notikumiem pie Viļņas Televīzijas torņa.Nijole vakar iepazinās ar barikāžu dalībnieku – vīru ļoti cienījamos gados, kurš viņai sniedza pirmo interviju savā mūžā. Kamēr sarunā abi atcerējās faktus, sirmgalvis labprāt ļāvās skarbās pieredzes plūsmai. Taču žurnālistes jautājums par pašreizējām izjūtām draudzīgo gaisotni mainīja, jo teju 90 gadu vecais vīrs sadrūma, noslēdzās un strupi atbildēja: «Nekas, izņemot sarūgtinājumu, manī nav palicis. Nevienam 20 gadu neesmu bijis vajadzīgs. Pat barikāžu piemiņas medaļu man nepasniedza.»Centos kolēģi mierināt, apgalvodama, ka esmu piedzīvojusi vairākas līdzīgas situācijas. Arī Latvijā daudzi krietni vien jaunāki cilvēki joprojām jūtas aizvainoti, ka pašaizliedzība 1991. gada barikāžu laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta. Arī viņi zūdās par nesaņemto medaļu, it kā tā līdzinātos burvju amuletam, kas vienā mirklī ļauj aizmirst sāpes un zaudējumus. Diemžēl es domāju, ka mirdzošais metāla gabaliņš ir tikai ilūzija, ka vēstures izšķirīgā brīdī cilvēks savai valstij ir bijis vislielākā vērtība. Divas desmitgades, kas pagājušas pēc Rīgas un Viļņas barikādēm, liecina par pretējo. Iemesli sarūgtinājumam ir dziļi un nopietni. Tagad pats galvenais, manuprāt, ir ar pašcieņu un garaspēku tikt pāri aizvainojumiem, lai nākamajos 20 gados nesaveltu vēl lielāku rūgtuma kamolu.
