Reklāma, kas jau nedēļu sabiedriskajā televīzijā un radio atgādina, ka šodien, 12. janvārī, jubileju svin Raimonds Pauls, līdztekus kaitinošajam noliegumam, ko jebkura sludinājumu pārpilnība rada, raisa arī pārdomu pilnas emocijas.R. Pauls ir mūsu laika pazīstamākais latviešu komponists, kura vairāk nekā 60 gadu ilgā mūziķa karjera ir spilgts talanta apliecinājums. Viņa mūžs ir arī padomju laiku paaudzes, tostarp daudzu no mums, dzīvesstāsts. Ja būtu kā pasakā – citā zemē un citā laikā –, tad miljons rožu viņam jau būtu pārvērtušās par miljoniem dolāru. Iespējams, bagātība būtu ļāvusi Paulam baudīt pasaules slavu vēl plašākā mērogā. Mums savukārt nebūtu smeldzīgās melodijas par vientulībā kaucošiem vilkiem, romantiskā stāsta par jūras viļņos balti slīdošo laivu, sentimentālā vēstījuma par nātrēm pie dzimto māju sliekšņa vai dižošanās kopā ar trim vīriem. Paula dzīvi un sabiedrisko darbošanos nevajag pārvērtēt. Viņš ir tipisks padomju laika «produkts», kurš pārmaiņu laikos pratis pielāgoties politiskās konjunktūras prasībām, tieši un netieši spējis ietekmēt kultūrvēsturiskos procesus, virzot tos pozitīvā, kādreiz arī ne tik atzinīgi vērtējamā gultnē. Bet šoreiz nevēlos šādi analizēt Maestro veikumu. Labāk baudīt svētkus, ko sniedz viņa mūzika. Tās daudzveidībā kaut ko saistošu var atrast ikviens. Par zaļo skolas laiku jūsmos tīņi, kamēr vecmāmiņas gadus satīs kamolā. Sapņainās pusaudzes kopā ar Keriju izlūgsies likteņa labvēlību, bet vīri ar dzīves vītumu vaigos dungos par trim runčiem krogā.Katram mums ir sava muļķa sirds, tev vīrietis labākajos gados, man meitene ar kallu ziediem, katram sava zeme visskaistākā un lapa tumši sārtā. Mums ir Raimonds Pauls, kas manu un tavu, sava laikmeta likteni melodijās ievijis.
