Laikā, kad mutuļoja gadumijas rūpes, bija arī tādas mājas un cilvēki, par kuriem varu teikt: «Visvairāk gaida tas, kurš negaida vairs».Atceros kādu epizodi no svinībām, kurās godināja ilggadējas amatierkopas dalībniekus. Viņu vidū bija vairāki seni dramatiskās mākslas entuziasti, kas atmiņā palikuši visvecākajai un nedaudz arī vidējai paaudzei. Kā jau sveikšanas reizēs, puķu bija daudz, bet dažs tā arī palika bez ziediņa.Viena solīda kundze rokās turēja rozi. Viņa nespēja slēpt saviļņojumu, tas staroja acīs, ko aizmigloja asaras. Taču kluss smaids bija vēl izteiksmīgāks. Tikai vēlāk atklājās, ka sieviete, stāvot daudzo teatrāļu vidū, jutusies gaužām noskumusi, domādama, kas gan viņu vairs atceras. Bet – visvairāk gaida tas, kurš negaida vairs… Šķietami sīkais uzmanības apliecinājums viņā atdzīvinājis tik daudz – tos ilgos gadus, kas bija veltīti skatuvei, lomas, kuras izdzīvotas un daudz reižu pārdomātas. Neticamais, negaidītais mirklis uzmirdzējis kā gaismas strēle, kas atkal paver krāsainu pasauli.Steiga it kā nenorimst, tomēr mēs varam atrast laiciņu apsvērt un saprast, vai ārpus redzesloka nepaliek kāds, kurš negaida vairs. Viņam vajadzīgs pavisam maz – sirsnīgs vārds, silts glāsts. No tā vien cilvēks spēj atdzīvoties. Viņa sirdstrīsas ir to vērtas, lai mēs liktu notikt negaidītajam.
