Vai tā ir laika mašīna, kuru būtu uzmeistarojis partijas «Visu Latvijai!» līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars? Vismaz man tāda doma ienāca prātā, no rīta vērojot reklāmu, kurā minētais personāžs izteicās kā vienmēr daiļrunīgi.Viņa vārdi «Es aicinu parakstīties, lai mūsu bērni dzīvotu latviskā Latvijā» vai «Parakstīties par valsts valodu valsts skolās» man liek atcerēties 90. gadu vidu – laiku, kad pats sāku apmeklēt skolu. Toreiz gan bērni, gan viņu vecāki abas vidusskolas Bauskā iedalīja divās grupās. Viena bija 1. vidusskola jeb tā pareizā, bet otra – nu tā otra, krieviskā. Nu ir pagājis krietns laika sprīdis, kopš abas izglītības iestādes netiek dalītas pēc to darbinieku un audzēkņu etniskās izcelsmes, mācību stundas, atskaitot svešvalodas, rit valsts valodā. Ko gan Dzintars un domubiedri vēlas panākt ar šo parakstu vākšanas kampaņu?Pieņemu, ka akcents reklāmā likts uz valsts apmaksātajām minoritāšu skolām. Ar šo tēmu saistītus komentārus var lasīt lielākajos interneta portālos. Tajos pazib tādi fakti, ka nekur citur Eiropā valstis neapmaksā pamatizglītību minoritātēm. Uzskatu, ka vecākiem pašiem ir jāizlemj, kādā skolā viņi savus bērnus sūta. Ja nebūtu vajadzība pēc šādām «nelatviskajām» skolām, tad tās ar laiku tiktu slēgtas audzēkņu trūkuma dēļ, kā tas, iespējams, notiks ar iestādēm Mežotnē, Jaunsaulē vai Bauskā. R. Dzintaram un viņa domubiedriem drīzāk vajadzētu domāt par to, ko darīt, lai jau esošās skolas, kurās vienmēr mācību stundas ir notikušas latviešu valodā,audzēkņu trūkuma dēļ nevērtu ciet. Jādomā, ko darīt, lai tautieši savu valsti nepamestu, nevis kurināt naidu starp tiem, kas vēl palikuši.
