Dzīvoja reiz cilvēciņi divos dzelzsbetona namiņos. Vienam trīs, bet otram tik vien kā divi stāvi. Katrs mita savā būrītī pieticīgs un nemanāms.Viņi bija iemācījušies vasarā no dīķa pasmelt ūdeni, bet ziemā – izkausēt sniegu. Blakus rosījās lielāki cilvēki. Viņi zināja pārdošanas lietas, bet ledu kausēja un pasmēlās no peļķītes, tāpat kā mazie cilvēciņi. Dižā pilsēta atradās tālu – otrpus varenajai upei. Taču mazie un lielie bija līdzvērtīgi. Viņi visi dienu un nakti domāja par maģisko cauruli, kas ūdeni, lai arī par krietnu maksu, viņiem reiz varētu piegādāt katru dienu. Taču maģiskā caurule piederēja citiem. Un sensenos mūslaikos ūdens devēji bija bankrotējuši. Palika tikai viens pavediens. Tā bija tāltālu dzīvojoša dižmāte, ar kuru gan mazie, gan lielie centās sazināties. Dāma bija barga. Tomēr atļāva savu ūdens avotu arī svešiniekiem izmantot. Bija tas jau aizsērējis briesmīgi. Dievišķā šķidruma caurulīte plīsa, sūknītis apstājās, bet mazie cilvēciņi tikmēr uz pavarda atkal pazemīgi kausēja sniegu. Viņi pat baidījās brīnīties, ka ūdens pa caurulēm netek. Jau sen pieraduši.Un tad nāca talkā dižpilsēta. Neba jau bez mazo mudināšanas. Salaboja sūkni, kas pieder svešiem, atsūtīja cilvēciņiem rēķinu. Nav jau it kā liels – tikai nieka pustūkstotis. Bet dižpilsēta ieraudzīja cilvēciņus! Viņi tā sapriecājās, ka bija gatavi maksāt. Tikai dažs kļuva aizdomīgs un nejauki pavaicāja, vai jauno brīnumsūkni kāds arī uzraudzīs, jo Ūdensmāte – cauruļu pārvaldniece – jau sen juridiski neeksistē. Te nu pasaka beidzas, jo Stacijas ielas areālā Bauskā vismaz trīs uzņēmumu īpašnieki un divu daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji grib zināt, kas notiks tālāk.
