Misas vidusskolā skolēni, pieminot 1991. gada barikādes, rakstīja esejas.
Tās sacer bērni, kas ir dzimuši pēc šī zīmīgā datuma un zina par šiem notikumiem pēc citu cilvēku stāstītā. Tomēr viņu esejās publicētās emocijas bijušajiem barikāžu dalībniekiem asi atsauc atmiņās tā laika notikumus. Publicējam Misas vidusskolas 11. klases skolnieces Katrīnas Kordasas eseju.Siltais aukstums, 1991. gads. Cilvēku plūdi Rīgas šaurajās ielās, cilvēku plūdi, kas degošām acīm ceļ savas valsts, savas sirds mūrus un mūrīšus. Ceļ, lai vairs nebūtu divas puses, lai vairs nebūtu režīma, ko grūti nosaukt par brīvību.Cilvēku plūdi, kas sildās pie mazām, pa visurieni izmētātām saliņām, saliņām, kas nekļūdīgi un nešaubīgi atgādina par to, ka siltums, ko tās izstaro, ir miers un cerība. Cerība, ticība, ka nosargās un neatdos.Vīru bariņš, kas, skaļi smiedamies, apspriež kādu ikdienas atgadījumu, jo dzīve jau nestāv uz vietas, viss turpinās, viss rit, cilvēki liec savas līnijas. Sievu bariņš, kas ar bezgala lielu mīlestību un rūpību griež jau kuro maizes klaipu, lai pēcāk to visu aiznestu vīriem, kas tik apspriež ikdienu.Bērni ar mammām, kas satumstot atvadās no tētiem, kuri sargās, kuri sargās savu zemi, sargās savus bērnus. Bērni, kas sniedz buču uz vaiga tētiem, jo viņi ir paši lielākie varoņi uz visas pasaules. Un pasaules bērnība ir tik burvīgi maza, tik viegli tā ieliekas plaukstās un tiek nodēvēta par lielo Latviju. Un bērns zina, ka tētis tai neļaus pazust.Sirdīs, protams, ne uz mirkli nepazūd bailes, kas apņem kā tumīga, necaurredzama migla un liek sirdij veikt vairāk sitienu minūtē. Enerģija, kura varbūt arī bija zem jūras līmeņa, tika atdzīvināta ar dziesmu palīdzību. Kāds pavecāks kungs ar akordeonu ielas vidū, ar savu pūru, savu Latviju azotē nepaguris spēlē. Jaunietis tam pievienojas un atver savu kabatu, jo viņam arī ir savs pūrs, ko nosargāt. Jauna meitene ar zilām acīm, kas atgādina nebeidzami biezu ledus slāni, ir tanku ēnā. Bet viņa tic, ka kusīs arī tie. Kāda sieviete, kas visu pieraksta rūtiņu burtnīcā, lai nekad neaizmirstu tās emocijas, tos viļņus, kas veļas pāri cilvēkam.Ļaudis, kas mēro daudzus kilometrus līdz Rīgai, lai nākamajā janvārī jau būtu citādāk. Lai atjaunotu Latvijai iepriekšējo gadu laikā «apgriezto skābekli». Lai kļavas šalktu citādāk, lai cilvēku soļi uz ielām noklaudzētu citādāk. Lai vilcieni dūktu citādāk, lai cilvēki runātu citādāk. Un varbūt daudzi domā, ka tas viss tiek stipri pārspīlēts, ka tas viss nav tik svarīgs. Bet, manuprāt, šis 1991. gada siltais aukstums ir pat ļoti svarīgs. Cilvēki, kas šajās dienās palika riskēt un pārziemot, pārdzīvot šīs dienas. Ar saviem dziesmu tankiem, saviem mūriem un ugunskuriem, savām rokām un nesagraujamo pārliecību. Un tie, kas teica, ka izejas nav, tie arī palika bez izejas. Es varu iedomāties arī savus tuviniekus, kas apstaigā Rīgu pa gabaliņam vien. Savu mammu, kas ar draudzeni, satinušās šallēs un ar dūraiņiem rokās, pievienojas kādam dziedošam bariņam. Lai caur dziesmu dziesmām pa vadiem un tiltiem apņemtu visu Rīgu, visu Latviju.Vai tad šie notikumi, šis pavērsiens, galarezultāts nav pelnījis apbrīnu? Vai tad tas nenozīmē to, ka kāds no augšas ne uz mirkli nepārstāja mīlēt? Nosargāt nozīmē bezgalīgi mīlēt. Un vai mana mamma, simtiem citu mammu nebija pelnījušas pēc gada sveikt un iepazīstināt pasauli ar mani, mums? Lai mēs varētu aust un vīt savu pasauli un dzīvi, zinot, ko nozīmē brīvība. Lai arī cik reibinoši salda, rūgta un reizumis savāda tā liktos.
